Vēsturiski Ķemeru teritorija ilgstoši ir bijusi saistīta ar Kurzemi
(Kurzemes hercogistes sastāvdaļa), kamēr pārējā Jūrmala atradās Vidzemes
guberņas sastāvā un tās attīstību ietekmēja Rīga.
Tautas dziedniecībā izmantotie Ķemeru sēravoti ārstiem bija pazīstami
jau 18.gs. otrajā pusē un 19.gs. sākumā, kad uz šejieni ārstniecības nolūkos
brauca sirgstošie Kurzemes augstākās sabiedrības pārstāvji. Viņus uzņēma
mežsargi, kuru mājās varēja apmesties un baudīt no purva avotiem atvesto
dziedniecisko ūdeņu peldes. Vienu no mežsargiem sauca Ķemers, viņa vārds devis
nosaukumu purvam un vēlāk kūrortam.
Ķemeru minerālūdeņu ķīmiskā analīze pirmoreiz veikta 1801. gadā
Pēterburgā, pēc tam tos pētīja D. Grindelis, kura analīžu rezultāti tika
publicēti.
Baltijas ģenerālgubernators grāfs Pālens ar Ķemeru minerālūdeņiem
1833.-1835. gadā dziedējās pats un, pārliecinājies par to labvēlīgo ietekmi,
griezās pie Krievijas cara Nikolaja I pēc atbalsta. Cars 1836. gadā Ķemeru
dziedinātavai arī atvēlēja 700 ha valsts zemes, kas piederēja daļēji Vidzemei,
daļēji Kurzemei. Veselības ūdeņu uzraudzīšanai tika izveidota īpaša komisija
ģenerālgubernatora vadībā. Vēl cara valdība piešķīra 100 000 rubļu ēku
būvniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas - Tukuma lielceļam.
PSRS laikos Ķemeros bija vairākas sanatorijas, dažas no tām -
sanatorija "Ķemeri," sanatorija "Latvija" (pēcpadomju laikā
pārdēvēta kā sanatorija "Līva"). Lai arī Ķemeros vairs nav
saglabājusies neviena sanatorija, sanatorijai ir divas "pēcnācējas"
Jaunķemeros, kuras joprojām turpina dziedniecību ar Ķemeru sēravotiem un dūņām
- kūrorta rehabilitācijas centrs (sanatorija) "Jaunķemeri" un
sanatorija "Jantarnij bereg," kura pieder Krievijas Federācijas
Prezidenta lietu pārvaldei un ir atveseļošanās kompleksa "BOR"
filiāle. Abas šīs "pēcnācējas" ir pieejamas visiem cilvēkiem.
Sanatorijā "Jaunķemeri" ir arī atvēries bērnu slimību ārstēšanas un
profilakses profils, līdz ar to sanatorija tagad ir atvērta bērnu ārstēšanai un
atpūtai.
Slokas ezera vidējais dziļums ir 0.6 metri, bet maksimālais dziļums - 1.6 metri.
Šeit mīt līdaka, plaudis, rauda, rudulis, līnis, karūsa, sudrabkarūsa,
ālants, vīķe, ausleja, asaris, ķīsis, pīkste, trīsadatu stagars, plicis,
sapals, zandarts, kā arī vēdzele.
Ezera piekrastē ir sēravoti un 7m augsts putnu novērošanas tornis. Ezera piekrasti var izstaigāt pa 3,1m garu lokveida taku, kas ved gar mitrajiem mežiem pie Vēršupītes, izpētīt sēravotu, lielo akmeni un vairākus purva ezerus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru