Sigulda - mazā Šveice

Sigulda ir pilsēta Vidzemē, Siguldas novada centrs. Atrodas Gaujas krastos, 53 km attālumā no Rīgas un 36 km attālumā no Cēsīm. Nozīmīgs Latvijas tūrisma centrs. Tās teritorija iekļauj arī senos Turaidas un Krimuldas centrus.

Gaujas senlejas un skaistās apkārtnes dēļ Sigulda tiek dēvēta par Vidzemes Šveici. Pilsētas apkārtne ietilpst Gaujas nacionālajā parkā, Siguldā atrodas tā administrācija. Nozīmīgākie tūrisma objekti ir Gūtmaņa ala, kurā saglabājušies uzraksti pat no 17. gs., Turaidas pils, Velnala, Siguldas ordeņa pils drupas un Jaunā pils, Kraukļu aiza un daudzi citi. Pilsētā tiek rīkoti operas svētki, šeit atrodas mākslīgā Siguldas bobsleja un kamaniņu trase, regulāri notiek pasaules kausa posmi kamaniņu sportā un dažādi citi ziemas sporta pasākumi, kas padara Siguldu par Latvijas galveno ziemas sporta centru. Siguldas pilsētas kalnu slēpošanas trasē augstuma starpība ir 85 m un šeit darbojas 2 pacēlāji, bet vasarā ekstrēmā atrakcija "Meža kaķis". Netālu no Siguldas ir izvietots vertikālā gaisa tunelis "Aerodium". Pāri Gaujas senlejai ved gaisa trosu ceļš ar gumijlēkšanas atrakciju.

Siguldai cauri iet arī dzelzceļa līnija Rīga - Valka, Siguldā arī atrodas stacija Sigulda. 2012. gadā Siguldas stacija rekonstruēta, pie tās uzcelts Laimas pulkstenis. Tāpat caur Siguldu iet galvenais autoceļš A2 (Vidzemes šoseja), kā arī reģionālais autoceļš P8 Inciems-Ķegums.

Mīlestība ir mūžīga vērtība. Pulkstenim tika meklēts inovatīvs risinājums: pulkstenis, kas vienlaikus rāda arī saules laiku, ir unikāls risinājums.

Pulksteņa autors Mārtiņš Gils: „ Pulkstenis vizuāli maksimāli atbilst klasiskajam pulkstenim, ko gadiem jau atpazīstam Rīgā, bet šis ir tā nedaudz „sagāzies”, jo rāda arī saules laiku.”

 Arhitekts Armands Bisenieks: „Stacijas laukumu pēc rekonstrukcijas veidojām kā franču dārzu. Laimas pulkstenis klasiskajā variantā neharmonēja, radījām romantiskāku variantu – slīpumā pret zemes virsmu, kas atbilst mūsu zemes platuma grādiem, tas var rādīt arī saules laiku. Patīkamais pārsteigums – gan Laima, gan Siguldas vadība uzreiz atbalstīja tieši šo risinājumu.”

Skulptūra „Vēja zvans” atklāta 2007.gadā, atzīmējot Siguldas astoņsimtgadi. Katrs no astoņiem zvaniem simbolizē vienu gadsimtu pilsētas vēsturē. Autore Inta Berga.

Skulptūra „Daina” Tapusi 1939. g., tēlniece A. Briede. Atvesta no Staburaga, uzstādīta Siguldā 1980 . g.

Raiņa parkā...

Raiņa parkā...

Raiņa parkā...

Raiņa parkā...

Raiņa parkā...

Atslēgu skvērs. Trīs milzīgas dzelzs atslēgas, kuras balsta akmens mūris un metāla arkas, simbolizē trīs vēsturiskos centrus – Siguldu, Turaidu, Krimuldu – un to vienotību. Iekārtots 2007.gadā.

Siguldas evanģēliskā luterāņu baznīca rakstos pirmoreiz minēta 1483.gadā, draudzes aizbildņi bijuši kņazu Kropotkinu ģimene. Laikā no 1965.-1990.gadam Siguldas baznīca bija vienīgais darbojošais dievnams.

Siguldas muižas īpašnieki – gan grāfu fon der Borhu, gan kņazu Kropotkinu ģimenes – bijuši Siguldas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas aizbildņi. Pastāv versija, ka baznīcu atbalstīusi patronese kņaziene Olga Kropotkina. Pēc patroneses nāves draudze baznīcas altārtelpā uzstāda cilni, kuru no marmora darinājis tolaik slavens vācbaltu tēlnieks Augusts Folcs. Baznīcā atradies arī tās aizbildnes grāfienes Eleonoras fon der Borhas, Olgas Kropotkinas vecmāmiņas, cilnis. Abas piemiņas plāksnes glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā. 1930. gadā pēc arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta pabeidza jauna dzelzsbetona torņa būvi un 1936. gadā iesvētīja jauno altāri ar Jāņa Roberta Tilberga gleznu „Kristus Ģetzemenes dārzā”.

Padomju varas gados, laikā no 1965. līdz 1990. gadam Siguldas baznīca plašā apkaimē bija vienīgais darbojošais dievnams, ko izmantoja dažādu konfesiju ticīgie.

Spieķu parks atklāts 2007. gadā kā veltījums Siguldas raksturīgākajam suvenīram – pastaigu spieķim. Spieķu darināšanai Siguldas apkārtnē ir vairāk kā divsimt gadu sena vēsture. Jau 19. gadsimtā izdotajos ceļvežos teikts, ka „pastaigai pa Siguldas gravām lieti noderēs spieķis, ko var iegādāties no kāda zēna.” Sākotnēji spieķu izgatavošana bijusi pavisam vienkārša – taisnai lazdas vai krūkļa nūjai nomizots un izliekts viens gals – rokturim. Pārējā spieķa daļa palikusi nemizota. 20. gadsimta sākumā, kad Sigulda attīstījās par pansiju un vasarnīcu centru un pastaigas pa Siguldas muižas īpašnieka kņaza Kropotkina ierīkotajām tā sauktajām Alpu takām kļuva īpaši populāras, spieķu izgatavošana un pārdošana kļuva par nozīmīgu peļņas avotu vietējiem zemniekiem. Siguldā suvenīrspieķus pirkuši gan jauni puiši, gan kungi gados. Spieķus iegādājās pat jaunas dāmas, jo vēlējās nofotografēties ar tiem „par piemiņu”. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tauta kļuva turīgāka un dzimtās zemes apceļošana tika īpaši veicināta, brīvdienu izbraucieni uz Siguldu bija īpaši populāri, un pieprasījums pēc spieķiem pieauga. To izgatavošanā iesaistījās arvien amatnieku, spieķi tika izgatavoti pēc īpašas metodes. Spieķus izgatavo no lazdas, kadiķiem, krūkļiem, vītoliem, ievām – koku sugām, kuras ir pietiekami lokanas, lai tās liecot varētu iegūt spieķa rokturi. Vispirms kokus sutina, pēc tam to galus mizo un apliec ap speciālu koka formu un nostiprina. Kad koks ir izkaltis, to noņem no formas un rotā – iededzina rakstus, krāso un beigās nolako. Senāk sautēšana, mizošana, pulēšana un spieķa liekšana bija vīriešu darbi, bet rakstu iededzināšanu, krāsošanu un lakošanu veica sievietes un pusaudži. Katra meistara goda lieta bija izrotāt spieķus raibus un interesantus.

Pēc Otrā pasaules kara, padomju varas gados, tūrisms piedzīvoja atdzimšanu, un spieķu darināšana atkal vērtās plašumā. Spieķi kļuva krāsaināki, to krāsošanai izmantoja veikalos dabūjamo tinti sarkanā, zilā, zaļā un melnā krāsā. Zilā krāsa īsti neguva popularitāti, melnā bija panākama ar dedzināšanu, tāpēc palika tikai sarkanā un zaļā. Ar speciālu rīku – kāsi – tika iededzinātas latviešu etnogrāfiskās rakstu zīmes un to kombinācijas. Spieķus rotāja skujiņas, līkloči, saulīte, punktiņi, dažādās rombu kombinācijas, Siguldai raksturīgie „zāģa zobi”, „tauriņš”, „vabole” un „velna galvas” zaru vietās.

Baltā pils. Kņazu Kropotkinu dzīvojamais nams būvēts 19.gs beigās, vēlāk pārtapis par pansiju. Vairākas reizes mainīta ēkas funkcionalitāte. Kopš 2006.g. ēkā atrodas Gaujas NP administrācija.

 Sākotnēji tajā dzīvoja kņazs Nikolajs Kropotkins ar ģimeni. Pēc Nikolaja mātes Olgas Kropotkinas nāves, jaunā kņazu ģimene pārcēlās uz Jauno pili, un Balto pili pārveidoja par pansiju. Siguldas muižas īpašnieks ēku iznomāja. Pēc agrārās reformas ēkā saimniekoja Erna Poruka, dzejnieka Jāņa Poruka atraitne, kuras laikā 1927. gadā ēkā notika pārbūve un pansijā uzturējās gan pašmāju, gan ārzemju viesi.

1935. gadā pansija tika pārbūvēta Siguldas ģimnāzijas vajadzībām, būtiski izmainot ēkas ārējo izskatu. Pēc otrā pasaules kara ēkā atrodas dažādas mācību iestādes, sākotnēji Siguldas 1.vidusskola, vēlāk 2.vidusskola ar krievu mācību valodu.

Ilgu laiku Baltā pils stāvējusi nosacīti pamesta, vienīgie tās iemītnieki ilgu laiku bija sikspārņi. No 2006. līdz 2007. gadam Gaujas nacionālā parka administrācija, saņemot Eiropas Savienības līdzfinansējumu, veikusi ēkas rekonstrukciju, atgriežot namam kādreizējo skaistumu.

Siguldas jaunā pils. Septiņpadsmitajā gadsimtā Livonijas ordeņa celtās Siguldas priekšpils teritorijā sāka veidoties muižas centrs. Mūsdienās Siguldas muižas vēsturiskajā centrā saglabājušās vairākas ēkas, kas celtas 18. un 19. gadsimtā īpašnieku fon der Borhu un Kropotkinu laikā, - Vasaras pils, Jaunā pils, Baltā pils, vagara māja, muižas kalpotāju mājas, klēts, vešūzis jeb veļas mazgātava, sakņu un augļu pagrabi. Siguldas muižas centru ieskauj no plēstiem laukakmeņiem mūrēts žogs ar greznu vārtu izbūvi.

Jaunā pils būvēta kņazu Olgas un Dmitrija Kropotkinu laikā no 1878. līdz 1881. gadam, izmantojot būvmateriālus no kādas senas mūra ēkas, kas 17. gadsimtā atradusies pils vietā. Kungu dzīvojamo māju neogotikas stilā cēlis būvmeistars Jānis Meņģelis no Cēsīm.

Pirmā pasaules kara laikā Sigulda atradās piefrontes joslā, 1917. gadā ēka tika izpostīta. Pēc agrārās reformas Jaunā pils iemantoja Rakstnieku pils nosaukumu, jo 1922. gadā pilī sāka saimniekot Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība. Pēc kara postījumiem ēka bija nelietojamā stāvoklī, un biedrībai nācās ieguldīt prāvus līdzekļus ēkas remontā. 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Rakstnieku pilī tika piedāvāta pilna pansija ne tikai dzejniekiem un literātiem, bet arī citiem apmeklētājiem, to vidū arī ārzemju viesiem.

 1934. gadā pils nonāca Latvijas Preses biedrības īpašumā. Arhitekta Augusta Birkhāna vadībā ēkā no 1936. līdz 1937. gadam tika veikti apjomīgi pārbūves darbi - ēka tika pilnībā pārplānota, paaugstināts skatu tornis, paplašināta terase ap pils ēku, pilnīgi no jauna izbūvēts pils otrā stāva balkons. Pilī izveidoja jaunu, mākslinieciski augstvērtīgu interjeru, atbilstoši Latvijas Preses nama vajadzībām – te tapa tam laikam modernākā atpūtas pils Baltijā ar īpaši grezniem nacionālā stila interjeriem, kuru izveidē piedalījušies tādi pazīstami mākslinieki kā Niklāvs Strunke, Pēteris Ozoliņš, Kārlis Sūniņš, Vilhelms Vasariņš. Kā rakstījusi tā laika prese, atpūtas pils attēli bijuši ievietoti pat franču mākslas žurnālos. Pēc renovācijas, Rakstnieku pils kļuva par populāru apmeklējuma objektu. 

Viesu uzņemšanai bija aprīkotas arī citas blakus esošās muižas ēkas – vecajā koka pilī jeb muižas ērberģī bija iekārtota viesnīca ar 12 numuriem. Muižas klētīs tika ierīkota tūristu mītne jeb ekskursantu nams ar guļamām telpām atsevišķi sievietēm un vīriešiem. Bijušajā muižas sakņu dārzā bija ierīkots sporta laukums, bet ābeļdārzā – tenisa korti. Īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma Siguldas pils dārzā sāka celt jaunu siltumnīcu un vīna māju, kurā audzētās vīnogas tiktu pasniegtas viesiem un izmantotas Siguldas vīna gatavošanā.

1938. gadā Jaunās pils priekšā tika atklāts tēlnieka Teodora Zaļkalna veidotais piemineklis Kronvaldu Atim. Viņš bijis viens no jaunlatviešu kustības otrā posma aizsācējiem, ļoti daudz paveicis latviešu literārās valodas tapšanā. Latvijas Skolotāju konferences laikā 1869.gadā, kas norisinājās Turaidā, Kronvaldu Atis referātu par valodas tiesībām pirmoreiz vēsturē lasīja latviešu valodā. Jāpiebilst, ka 19. gadsimta vidū muižniecības radītajā izglītības sistēmā bija vērojamas nomācošas pārvācošanās tendences.

Otrā pasaules kara laikā Jaunā pils tiek izmantota vācu armijas Nord štāba vajadzībām, šajā laikā blakus pils pagalma vārtiem uzbūvē pretgaisa aizsardzības patversmi. Pēc kara PSRS Ministru padome pilī ierīko Atpūtas namu augsta ranga amatpersonām. 1953.gadā Siguldas muižas centra ēkās Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrija ierīkoja sanatoriju „Sigulda”, kas darbojās līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai.

Kopš 1993. gada Jaunajā pilī atrodas Siguldas pilsētas, bet no 2003. gada – Siguldas novada Dome.

Piemineklis jaunlatvietim Doku Atim. Tēlnieks Teodors Zaļkalns.

Livonijas ordeņa Siguldas pils. Celta 1207.gadā Zobenbrāļu ordeņa mestra Venno laikā kā „castellum” tipa cietoksnis, vēlāk pārbūvēta par konventa tipa celtni. Attīstoties uguns šaujamajiem ieročiem, viduslaiku cietokšņi pamazām zaudēja savu sākotnējo nozīmi. 18. gadsimta sākumā Ziemeļu kara laikā pils tika nopostīta un vairs netika atjaunota. No 2012.gada iespējams uzkāpt Ziemeļu un galvenajā Vārtu tornī, pastaigāties pa pils mūriem un izbaudīt viduslaiku auru.

Krustneši, kas pakļāva un kolonizēja Baltijas jūras piekrasti, nāca galvenokārt no Svētās Romas impērijas dažādiem novadiem. Viņi sev līdzi atnesa politiskās pārvaldes veidu – feodālo sadrumstalotību. Tāpat kā vācu valstīs, arī Livonijā neizveidojās vienota valsts – tā sastāvēja no piecām nelielām valstiņām. Siguldas novads ietilpa divās no tām. Gaujas lejteces kreiso krastu jeb Siguldas zemes pārvaldīja Zobenbrāļu, vēlāk saukts - Livonijas ordenis, bet labo krastu jeb Turaidas un Krimuldas zemes – Rīgas arhibīskaps. Vācu varas nostiprināšanai Siguldā, Turaidā un Krimuldā tika uzceltas mūra pilis.

Zobenbrāļu ordeņa Siguldas pils ir senākā no novada pilīm. Tās celtniecība uzsākta 1207. gadā. Siguldas pils sākumā bijusi kastellas tipa – nocietināta, mūros ieslēgta pils. Ap 13. gadsimta sešdesmitajiem gadiem Livonijas ordenis Siguldas pilī veica lielus pārbūves darbus, pārveidojot to konventa tipa celtnē. Pilij bija iekšējs četrstūrains pagalms, ko no visām pusēm norobežoja pils korpusi, kuru stūros atradās torņi. Pili apjoza mūris, aiz tā atradās aizsarggrāvji.

18.gadsimta sākumā, Polijas un Zviedrijas kara laikā, pils tika sagrauta un līdz ar to zaudēja militāro nozīmi. Līdz mūsdienām no pils vislabāk saglabājies konventa ēkas dienvidrietumu korpuss. Korpusa dienvidaustrumu daļu aizņēmusi pils kapela ar īpatnēju, ieslīpi veidotu gotisku logailu altāra galā.

Pils no jauna pievērsa uzmanību 19. gadsimta sākumā, kad atbilstoši tā laika mākslas tendencēm, to apjūsmoja kā romantiskas drupas. Šajā laikā tika veikti arī pirmie pils mūru nostiprināšanas darbi četrstūrveida vārtu tornī un citās svarīgās vietās. Plašāka izpēte un restaurācijas darbi pilī uzsākti kopš 1962. gada.

2011. gadā uzsākts un 2012. gadā sekmīgi īstenots Eiropas Savienības līdzfinansēts projekts „Siguldas pilsdrupu rekonstrukcija un infrastruktūras pielāgošana tūrisma produkta attīstībai”. Tas ļāvis pilsdrupu vidi rekonstruēt un kvalitatīvi pilnveidot, iekļaut tūrisma maršrutos un veicināt tā atpazīstamību pasaulē kā unikālu ekoloģiski tīras vides un kultūrvēstures apvienojumu. Ikvienam ir iespēja uzkāpt Dienvidu un Ziemeļu torņos, kas līdz šim nebija pieejami, pastaigāties pa mūra sienām, izbaudīt senatnīguma auru un ainavas, kas paveras no torņa uz Gaujas senieleju un pārējiem pilsētbūvniecības pieminekļa vēsturiskajiem centriem. Rekonstrukcijas tehnisko projektu izstrādāja arhitektes Ināras Caunītes birojs.

 Ik gadu Siguldas pilsdrupu estrādē notiek dažādi koncerti un festivāli. Estrādes pasākumu sezonu tradicionāli atklāj Ievziedu balle maijā, tai visas vasaras garumā seko džeza festivāls, blūza festivāls, teātra diena. Īpaši atzīmējams ir Daiņa Kalna organizētais Opermūzikas festivāls, kurš 2012. gadā atzīmē savu divdesmito jubilejas gadu.

Bruņinieku parāde ir unikāls vides objekts, kas lieliski  iekļaujas pilsētas kopējā tēlā un papildina to.  Apmeklējot Siguldas Jauno pili un pilsdrupas ir vērts aplūkot nelielo „Bruņinieku parādi” pie pils vārtiem, kas radīta mākslas plenēra „Viduslaiku dzelzgriezējs” ietvaros 2010. gadā. Plenērā piedalījās seši Latvijas metālmākslinieki Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Jura Gagaiņa vadībā. Bruņinieki izgatavoti no metāllūžņiem, izmantojot arī granīta akmeņus un koka detaļas.

Piemineklis Krišjānim Baronam uzstādīts 1985. gadā, atzīmējot Dainu tēva simtu piecdesmito gadskārtu. Tas gatavots pēc tēlnieka Teodora Zaļkalna meta, arhitekts Edvīns Vecumnieks.

 

Viesu nams „Līvkalni”.

                 

Viesu nams „Līvkalni”.

       

Kultūras un mākslas telpa „Tornis”. Tornī, kur reiz glabāts ūdens tvaika lokomatīvju dzesēšanai, izveidota mūsdienīga galerija, kurā skatāmas dažādas izstādes, norisinās tirdziņi un citas aktivitātes.