Mana Latvija notikumos un bildēs: Gaujas senleja un tās apkārtne Siguldā

Pa ceļam uz Gleznotājkalnu.

Kraukļu aiza izveidojusies tumši sarkanā vidusdevona smilšakmenī. Aizas maksimālais augstums ir 11,5 metri, tās augstās, vertikālās sienas pārklātas ar apmeklētāju iegravētiem vārdiem, gadu skaitļiem un zīmējumiem. Aizas sienā ir izveidojusies neliela, 5 metrus gara trīsstūrveida ala. Agrāk literatūrā minētas divas Kraukļu alas. Acīmredzot blakus iedobe izzudusi pēc smilšakmeņu nobrukumiem.

Par Kraukļu aizu zināma kāda sena teika: „Senākos laikos Siguldas muižā reiz bijis labs, ļaužu iemīļots vagars. Viņš nedzinis darbiniekus, kā citi vagari darījuši, saticis ar ļaudīm cilvēcīgi un pat kungu priekšā viņus aizstāvējis. Par to kungi šo vagaru nav varējuši ciest un slepeni nometuši viņu no kraujas aizā. Vagars bija pazudis, un ļaudis nav zinājuši, kur viņš palicis. Meklējuši ilgāku laiku, līdz ievērojuši kraukļu baru, lidojot virs aizas. Kāpuši lejā un atraduši tur vagaru. No tā laika šī aiza un arī ala, dabūjušas Kraukļa vārdu.”

Skats no Paradīzes kalna jeb Gleznotājkalna.

Paradīzes kalns jeb Gleznotājkalns. Elpu aizraujošu ainavu, kas paveras no kraujas uz Gaujas senieleju, gleznojuši tādi ievērojami mākslinieki kā J. Feders, J.Rozentāls un V.Purvītis, tā arī radies šīs vietas nosaukums.

No Gleznotājkalna vērojams skats pat 12 kilometru attālumā. Pāri ielejai skatam paveras Turaidas pils tornis, lejā, pamatkrasta piekājē saskatāma seno Kalna Klauku māju vieta. Visizteiksmīgāko ainavu veido Gaujas senieleja un 80 metrus zemāk esošā Gauja. Agrāk par senielejas galveno rašanās cēloni uzskatīja senās ledāja kušanas ūdeņu straumes, taču izrādās, ka zem tagadējās redzamās Gaujas ielejas atrodas cita, daudz senāka, dziļi devona iežos iegrauzta ieleja. Gaujas senieleja sākusi veidoties pirms 370-300 miljoniem gadu, tagadējo veidolu tā ieguvusi pirms 12-13 tūkstošiem gadu, kad to pārveidojuši ledāja kušanas ūdeņu sanesumi. Kad gar Gauju un jūru vēl skanēja lībiešu valoda, tā dēvēta par Koivo- Bērzu upi vai Svētupi. Latviešu valodā Gaujas vārds senatnē nozīmējis – liels daudzums, bars – tātad – Lielā upe. Gauja ir vienīgā lielā upe, kura savu tecējumu sāk un beidz Latvijā. Savu tecējumu sākot Vidzemes augstienē, tā plūst 452 kilometru garumā, nesot Latvijas garākās upes titulu. Gaujas senielejas platums sasniedz 1-2,5 kilometrus, maksimālais dziļums - 85 m. 93,5 kilometrus jeb piekto daļu Gaujas tecējuma ceļa aizsargā Gaujas nacionālais parks.

Senatnē Gauja bijusi kuģojama un kalpojusi kā tirdzniecības ceļš. Vienlaikus tā bija robežupe starp lībiešu (somugru) un latgaļu (indoeiropiešu) zemēm. Par senāko apdzīvotību liecina arheologu atklātie pilskalni, daudzie kapulauki un apmetnes. Tirgotāji pa upi veduši dažādas preces – siļķes, garšvielas, sāli, ieročus, rotas. No vietējiem iepirka medu, vasku, kažokādas. Līdz pat 20.gadsimta otrajai pusei pa Gauju tika pludināti kokmateriāli.

Augšup Satezeles pilskalnā.

Satezeles pilskalns. Gaujas lejteces baseinā, arī tagadējā Siguldas, Turaidas un Krimuldas teritorijā senākā apdzīvotība konstatēta ap 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Seniedzīvotāji dzīvoja apmetnēs, nodarbojās ar medībām, zveju, audzēja mājlopus un vieglāk apstrādājamās augsnēs iekopa tīrumus. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka līdz pat aptuveni 7. gadsimtam Siguldas apkārtni apdzīvoja Vidzemes jeb Gaujas zemgaļi. Vairākus gadsimtus vēlāk, ap 11. gadsimtu, uzplauka krāšņā lībiešu kultūra. Tas bija ļoti piesātināts, lielām pārmaiņām un vēsturiskiem notikumiem bagāts laiks. Gaujas krastu stāvākajās vietās tika uzceltas koka pilis un nocietinājumi. Lībieši novadu galvenos pilskalnus sauca savā valodā: Satesele, Toreida, Kubesele. Tālāk no pilīm izveidojās zemnieku ciemi, tos visbiežāk dēvēja ciemu vecāko vārdos, piemēram, Anno ciems – Ennisele, Totes ciems – Totisele.

Pilskalnus allaž modri apsargāja ar lokiem bruņoti karavīri. Tur bija dzirdams arī kalēju, namdaru, podnieku un citu amatnieku darba troksnis.

Visi Siguldas apkārtnes pilskalni ir izvietoti Gaujas vai tās pieteku tiešā tuvumā. No trim pusēm tos norobežo dabīgi stāvas nogāzes, no ceturtās – dabīgi neaizsargātās, lēzenās – aizsarggrāvis un valnis. Uz vaļņa uzcēla baļķu aizsargsienu, aizsargsienas iekšpusē atradās dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā arī aka.

Sateseles pilskalnā jeb Līvu kalnā 13. gadsimtā valdīja lībiešu vecākais – Dabrelis. Pilskalns bijis nocietināts ar 8 metrus augstu un 75 metrus garu aizsargvalni. 13. gadsimta sākumā te risinājušās sīvas cīņas starp vietējām ciltīm un vācu bruņiniekiem. Sateseles pils vecākais – Dabrelis – bijis nesamierināms vācu un to nestās kristīgās ticības pretinieks.

Skats no Gaujas tilta.

Gūtmaņala – plašākā un augstākā Latvijas un visas Baltijas ala jeb, precīzāk sakot, alas veida niša jeb grota. Alas garums ir 18,8 metri, platums 12 metri un maksimālais griestu augstums sasniedz 10 metrus. Gūtmaņa ala izveidojusies Gaujas svītas dzeltenīgi sarkano smilšakmeņu klintī, tās veidošanās ir Gaujas straumes un pazemes avota vairāku gadu tūkstošu darbības rezultāts. Ala uzskatāma par senāko tūrisma objektu Latvijā, kopš seniem laikiem alas apmeklētāji vēlējušies tās sienas „greznot” ar saviem vārdiem un gadskaitļiem. Vecākie ieraksti uz alas sienām saglabājušies pat no 17. gadsimta. Smilšakmenī var izlasīt arī baronu un muižkungu vārdus. Tos pēc viņu norādēm un pasūtījuma gravējuši meistari, kas te gaidījuši turīgus apmeklētājus un dežurējuši alas tuvumā ar kāpnēm, trafaretiem un gravēšanas darbarīkiem. Par samaksu tika iegravēti vārdi, ģerboņi un gada skaitļi. Gūtmaņala pirmoreiz literatūrā minēta vācu valodā tikai 1774. gadā. Bet alas iekšpusi ceļotāji ar saviem iegrebumu rakstiem sāka piepildīt daudz agrāk. Vēl līdz šodienai ir daļēji saglabājušies ieraksti no 1677. un 1670. gada. Ir bijušas ziņas arī par 1617. un 1564. gadu ierakstiem.

No alas iztekošais avotiņš pēc kādas teikas, ir lībiešu virsaiša Rindauga sievas asaras. Vīrs neuzticīgo sievu licis ierakt dzīvu Gaujas krastā, un nelaimīgā sieva tur sirdsapziņas mokās tik gauži raudājusi, ka asaras izskalojušas plašu alu. Avotam līdz par šai dienai tiek piedēvētas dziednieciskas īpašības.

Cita teika vēsta par to, kā celies alas nosaukums. Senos laikos alā dzīvojis kāds labs cilvēks un ārstējis ļaudis ar avota ūdeni, alas vārds cēlies no vācu „gut Mann”, kas tulkojumā nozīmē „labs vīrs”. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados ticis ierosināts mainīt alas nosaukumu, dēvējot to par Labvīra alu, taču šis ierosinājums nav guvis atsaucību.

Alas apkārtne, kā liecina uzraksts uz informatīvā stenda pie alas, ir diezgan dzīvelīga. Alas sienas klāj sūnas, ķērpji un aļģes, augšpusē aug smilgas un mellenes, nelieli kadiķi, priedītes un eglītes. Smilšakmens atsegumos sastopams melns, aizsargājams ķērpis – melnā cistokoleja. Smilšakmens iedobumos ligzdiņu vij paceplītis. Aprīlī un maijā meža nogāzēs zied zilās vizbulītes, pavasara mazpurenīte, vasarā sastopama trauslā pūslīšpaparde. Alas tuvumā mājo zalktis.