Mana Latvija notikumos un bildēs: Dziesmu svētku atklāšana

Smeltas no senatnes dziesmotās atziņas, tas ir sava veida pamats ne tikai latviešu, bet arī mūsu kaimiņu tautu – lietuviešu, igauņu pasauluztveres estētikai. Jo, pateicoties šādai filozofijai, Baltijas telpā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā dzimst muzicēšanas mākas visaugstākā tautiskā forma – apvienoto amatierkoru kopkoncerta a capella kopdziedāšanas brīnums. Izaudzis no igauņu, latviešu un lietuviešu folklorā sakņotajām, mutvārdos saglabātajām un sadzīves atskaņošanas praksē sensenis koptajām tradīcijām, bagātināts ar kristīgās baznīcas muzikālo rituālu un 19. gadsimta Rietumeiropas vīru koru svētku “Sing Fest” ietekmēm, tas saukts par Dziesmu svētkiem – vērienīgi svinēts gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Lietuvā. Šāda tūkstošos skaitļojamu amatierkoru kopēja muzicēšana vairāku stundu garā koncertā nekur citur pasaulē vairs nav dzirdama...

Šo svētku norise vienmēr bijusi saistīta ar krāšņu ziedu, zaļoksnēju meiju un ozollapu vainagu smaržu pilnajiem vasaras mēnešiem. retāk slēgta tipa koncerthallēs, vairāk atklātās estrādēs un plašos brīvdabas laukumos. Tur tad kopā ar dziedātājiem, dejotājiem un muzikantiem pulcējušies desmitiem tūkstoši klausītāji un skatītāji - lielo sarīkojumu interesenti. Ziediem, zaļumiem, valsts un biedrību karogiem rotātie dalībnieku svinīgie gājieni, ne vienā, bet vairāku dienu koncertos skanošais repertuārs, kurā ietverti tiklab vokālās, kā instrumentālās un pat horeogrāfiskās mākslas priekšnesumi, tāpat arī šādos sarīkojumos par obligātu kļuvušie amatiervienību konkursi (koriem tie tiek dēvēti par dziesmu kariem) - tas viss pieder Dziesmu svētku tradīcijas jēdzienam. (...)

Profesors Jāzeps Vītols ievadrakstā „Latvim” uzsvēra, ka „...mūsu dziesmu svētkiem bijis liels vēsturisks uzdevums: modināt snaudošo tautas pašapziņu, radīt ticību uz kopdarba spēku un panākumiem, sargāt un vairot tautas gara mantu un īpatnības. ...dziesmu svētkiem paliek un vienmēr paliks savs stiprais morāliskais, savs neapšaubāms politiskais spēks; tiem piešķirts uzdevums paralizēt tautas skaldīšanas procesu: dziesmā visi satiekas uz vienas platformas, vienā idejiski apvienotā frontē. Tiem jāpilda vēl otrs vēsturisks uzdevums – vairot un novest līdz pilnīgumam to, ko mantojam no mūsu senčiem”. Tāpat Jāzeps Vītols uzsvēra, ka Latvijā jārada jauna, talantīga koru mūzika.

Šogad mēs atzīmējam Jāzepa Vītola 150 gadi. Jāzeps Vītols bija ne vien kora mūzikas tradīciju izvērsējs (sarakstījis 43 kora dziesmas), bet arī klasiskās mūzikas aizsācējs Latvijā (klavierdarbi, 2 simfonijas, kas gāja bojā). 32 gadus nostrādāja Pēterburgas konservatorijā, Latvijā dibina Konservatoriju (Mūzikas akadēmiju) un nostrādā tur 25 gadus. Sākot no 3. dziesmu svētkiem ir to virsdiriģents.

Valsts Prezidents Andris Bērziņš un kultūras ministre Žanete Jaunzeme Gremde

Dziesmu, deju un pūtēju orķestru virsvadītāji.

Diriģē 100gadnieks Roberts Zuika. Dzimis 1913.gadā. 1936. gadā Roberts beidza Rīgas Skolotāju institūtu ar īpašu korvadoņa un vijoles skolotāja ieteikumu diplomā.Robertu iesauca Latviešu leģionā 1943. gada rudenī. Jau 1944. gadā Dundagā izveidoja vīru kori un paspēja dziedāt dievkalpojumos Dundagā, Popervālē un Valdemārpilī. Tad pārceļ vienību uz Poliju, Pozemsdorfā pie Tornas. Seko juceklīga atkāpšanās Pomerānijā, padošanās gūstā Šverinā, tad Hagenavā un pēdīgi lielajā gūstekņu nometnē Putlosā (Ziemeļvācijā), kur nometnes pastāvēšanas laikā doti 23 koncerti un kam bijusi neaizstājama loma karavīru, tagad gūstekņu, morāla gara uzturēšanā. Gūsta laiku beidzot, koris nolemj neizirt un darboties ar "Zuikas vīru kora" nosaukumu, pulcējoties Lībekā. Bēgļu nometņu laikā koris pa latviešu nometnēm sarīko divus ļoti plašus koncertceļojumus (19 un 14 koncertus), piedalās dziesmu dienās Gēstachtā, Lībekā, Eslingenā.

Bēgļu nometnēm tukšojoties, koris 1947. gada rudenī izceļo uz Angliju, kuru no sairuma paglābj komponists Viktors Baštiks, kas tolaik dzied korī, jo Zuikam kā ģimenes cilvēkam uz Angliju izceļošana liegta un tikai vēlāk privāti izdodas atkal korim pievienoties. Anglijā Zuikas vīru koris ir viena no aktīvākajām vienībām, izpelna koru sacensībās vairākas godalgas, dzied BBC raidījumā, slavenajā Vigmora aulā Londonā, izpelna atzinību Velsas internacionālajā festivālā Langolenā, ir noturīgs balsts visās Anglijas latviešu sarīkotajās dziesmu dienās. Roberta, kā arī daudzu viņa koristu, ikdienas darbs bija metāllietuvēs Korbijā, bet neskatoties uz lielo slodzi, diriģents un viņa koris satiekas uz mēģinājumiem.

Tomēr pēc 11 gadu dzīves Anglijā, darba apstākļu samezglojuma dēļ, Zuika šķiras no sava sirds lolojuma un 1961. gadā Roberts ar savu ģimeni dodas uz ASV un nometas uz dzīvi Kalamazū, Mičiganā. Drīz vien uzņemas Detroitas latviešu kora vadību, turp dodamies ik sestdienu 5 stundu līkloču braucienā ar satiksmes autobusu no Kalamazū. 1966. gadā uzņemas Kalamazū latviešu vīru kora Grand Rapidu jauktā kora vadību. 1967. gadā Roberts noorganizē Garezera Pirmo Dziesmu dienu, kas turpinās joprojām un būs jau trīspadsmitā nākamgad. Roberts arī Garezerā noorganizēja diriģentu kursus ar komponista Jāņa Kalniņa piedalīšanos, kas atbalsojās arī Austrālijas latviešu kultūras dienu sarīkojumos un bija necerēti kupli jauniešu apmeklēti. Vērojot trimdas koru spēka samazināšanos, viņš nerimstoši rosināja koru sadarbību un tā radusies arī apvienotā vīru kora "Kalēja" (kurā piedalās dalībnieki no Kalamazū, Grand Rapidiem, Čikāgas un Milvokiem, ASV) sadraudzība ar Latvijas koru dzīves norisēm. Šķiet, Roberts nekad nav juties ērti, kamēr prātā nenāk jauna doma pie kuras pielikama roka. Un iedvesma parasti sākas ar viņa nu jau slaveno teicienu: "Tagad tā...". Kopš 1977. gada viņš ir oficiālais žurnāla Latvju Mūzika redaktors, veidotājs. Drīz pēc savas 85. gadskārtas Roberts sāk jaunas ieceres īstenošanu Latvijā: rosināt mūsu tautasdziesmu prasmi skolas bērnos, ko pats ar necerētu panākumu ieviesis Garezera vasaras vidusskolā. Tā ar Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda un Goppera fonda financiālu atbalstu Latvijas skolām un svešatnes latviešu skoliņām izsūtīti vairāk nekā 25 tūkstoši paša sakārtota tautasdziesmu krājuma Lakstīgalas grāmatiņu.

Roberts Zuika ir bijis virsdiriģents dziesmu svētkos Toronto, Klīvlendā, Bostonā, Čikāgā, Eiropas Dziesmu svētkos Hanoverā un Londonā, 32. Kultūras dienās Austrālijā, XX Vispārējos dziesmu svētkos un goda virsdiriģents XXI, XXII un XXIII dziesmu svētkos Rīgā, Latvijā, kā arī daudzos citos novada dziesmu svētkos. Roberts ar savu pašatdevi un sirsnību, savu nenogurstošo degsmi par latviešu dziesmu nav taupījis, bet devis nesavtīgi tālāk, īstenojot domu, ka "paliek tikai tas, ko tu atdod citiem". Viņš labprāt dalās savā pieredzē ar citiem koru vadoņiem, it sevišķi jaunajiem, jo tie nāk pēc mums.