|
Un tad viņš izgāja
ielās,
Kur auto ar spožumu
lielās,
Melnā izgāja lepns
Ar savu sirdi
delnā.
Un kā ar veseri
visu –
Ielu milzīgo dunu
Sasita ar savu
runu,
Ar savu runu.
Un tā viņš stāvēja
Ar savu sirdi uz
stūra.
Visi par viņu
smējās,
Par viņu smējās.
Putekļi, skursteņi,
spuldzes un oļi,
Zirgu un cilvēku
soļi,
Viņi par viņu
smējās,
Par viņu smējās.
Sievietes,
ņemiet, lūk, mana
sirds,
Līdzīgi saulei uz
jums viņa iet.
Sievietes, ņemiet,
lūk, mana sirds,
Lūk, mana sirds.
(Aleksandrs Čaks)
|
Es izgāju Rīgas ielās
Starp bulvāru liepu sienām.
Negribas būt vienam
Pavasara pieskārienā.
Starp parku ceriņiem ejot,
Spēcīgo smaržu tverot,
Pieneņu zeltainā aurā
Pazūdu putenī baltā.
Es ienirstu pasaulē krāšņā,
Kur Tu un citi jau priekšā.
Sārtām tulpju kurpēm
Ar nākotni spēlējas tagadne.
Griežoties soli pa solim
Starp līksmu ļaužu bariem,
Ļauties saules stariem –
Nerimstošā tvista karnevāliem.
Zaļajos zāles palagos
Smejot
ienirstam ceriņos.
Tad tev sejā parādās spīts
Un matu cekuls tiek sajaukts drīz.
Un ik solis mākoņos
Izgaist smaržu putekļos.
Pāri Rīgas torņiem mirdz
Mūsu abu ikdienas flirts.
Vārdi paši pār lūpām nāk,
Soli pa solim pār torņiem kāpj.
Un izkāpj Daugavas Krastmalā,
Kur jūtas tā kā pasakā.
Cits ar citu tie sakļaujas,
Zvanu skaņās pārvēršas.
Ūdens straume Daugavā rit,
Rietošā saulē sirds straujāk sit.
(Māris Lapiņš)
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru