otrdiena, 2016. gada 25. oktobris

Sniķera nams Brīvības ielā 39 (ieskats manā pētījumā no grāmatas "Brīvības iela - Rīgas vēstures vēstnesis")




Pretī Aleksandra Ņevska baznīcai atrodas arhitehta Eižena Laubes celtais “Sniķera nams”. Nams ir klasisks neoeklektisma piemērs Rīgā. Celts pēc arhitekta E. Laubes projekta laika posmā no 1929. līdz 1931. gadam. Virs funkcionālisma formās veidotās fasādes ar lieliem iestiklojumiem, ko sadala šauras, galvenokārt horizontāli uzsvērtas ailstarpu josliņas, paceļas klasiska balustrāde. Šajā namā arhitekts ir apvienojis klasicisma un funkcionālisma elementus. Līdzīgas balustrādes ir arī vairākām viesnīcām Jūrmalā, kuras šajā laikā cēlis E. Laube.  Ēka ar izteiktu ģeometrisko dalījumu ēkas fasādē. Vertikālo dalījumu nosaka tērauda karkass, bet horizontālo milzīgais stiklojums. Savukārt dalījumu pastiprina siena plaknes plastika ar klasiskajiem motīviem - starpstāvu un zemlogu dzegām, ģeometriska griezuma vertikālajiem izvirzījumiem sienā. Uz plakanā jumta esot bijusi vasaras kafejnīca. 

Ieejas vestibila sienas bijušas intensīvi sarkanas ar melnu cokolu. Kāpņu telpā dažādi zilie toņi, griesti gaiši zilos toņos. zilo gammu papildināja lifta durvju niķelētās metāla detaļas un sākotnēji bronzas kāpņu margas.

Līdz 1940.g. LU profesora Pētera Sniķera īpašums. Jaunceltajā ēkā 30. gados dzīvoja LU profesors, ģenerālis, Dr. med. Pēteris Sniķer/i/s (paša namā), viņa brālis, LU profesors, Dr. med. Reinholds Sniķer/i/s, operdziedātājs Alfons Mellers, LU Studentu padomes priekšsēdētājs, rūpnieks Jānis Raiska. 30. gadu vidū namā darbojās Rīgas pilsētas 27. (Rūdolfa Blaumaņa) latviešu pamatskola, 30. gadu beigās - I. Rauhvargera privātā ebreju pamatskola un ģimnāzija (agrāk namā nr. 70), Rūdolfa Egles literatūras studija. Namā atradās studentu korporācijas “Fraternitas Metropolitana” (dibināta 1924.g.) mītne, Dr. G. Rēmera un Dr. S. Ickina privātās klīnikas, a/s “Baltfilma” direkcija (30. gadu 2. pusē), a/s “Paramount Films” pārstāvniecība Latvijā (30. gadu vidū). Līdz 1940.g. namā atradās Latvijas radiofona abonentu nodaļa. 30. gadu 1. pusē šajā namā izvietojās kafejnīca “Kongress”, tolaik “Pērkonkrusta” biedru iecienīta tikšanās vieta.


XX gadsimta 30. gados 1.stāvā atradās konditoreja, bet otrajā - kafejnīca „Barberina”. Šī iestāde gan spēja noturēties vien divus mēnešus, jo gaidītās peļņas vietā, tā cieta zaudejumus, taču ir palikusi vecākās paaudzes atmiņās, jo tās īpašnieks bija komponists un pianists Oskars Stroks. Pie tam, tā kā pretī atradās baznīca, tad, saskaņā ar tās noteikumiem, 500 metru rādiusā nedrīkstēja tirgot alkaholu. No 1922.-1941.gadam operešu karalis dzīvojis Rīgā un 16 reizes mainījis dzīvesvietas. Oskars Stroks strādāja par mūziķi un pianistu katru gadu, bet īsu laiku – mēnesi vai divus, taču ne ilgāk kā četrarpus. Viņš bija sastopams Rīgas un Rīgas Jūrmalas labākajās kafejnīcās un restorānos, tai skaitā arī jau pieminētajā “Alhambra”. Oskaram Strokam, kurš pats arī vadīja krodziņa orķestri, bija lieli plāni. Viena no iecerēm paredzēja apmācīt rīdziniekus dejas tehnikā, cita  – ziemā ierīkot slidotavu uz kafejnīcas jumta. Tie, diemžēl, nerealizējās un pats komponists parādu dēļ pat nonāca cietumā.

Sacerējis vairāk nekā 300 kompozīciju. Ar koncertiem uzstājies Francijā, Vācijā, Ķīnā, Japānā, Singapūrā, Jamaikā. Populārākais Stroka darbs ir tango "Melnās acis" (Чёрные глаза), ko viņš sarakstījis savai sekretārei, kurā ir bijis iemīlējies. Kopā ar viņu devies koncertturnejā uz Parīzi un Berlīni. Ar pseidonīmu Fred King ir ierakstījis vairākas skaņuplates ar tango un čigānu romancēm Rumānijas baritona Petra Ļeščenko (1898—1954) izpildījumā, kas bija ieradies Rīgā ar savu latviešu sievu Ženiju (Zinaīdu) Zaķīti.




Strokam no 1923.– 1926. gadā piederēja neliels uzņēmums, kas sākumā saucās nošu un grāmatu izdevniecība un rakstāmlietu tirgotava, vēlāk – nošu, grāmatu un rakstāmlietu tirgotava, bet beigās – nošu un grāmatu tirgotava. Uzņēmumu atvēra Marijas ielā 64, taču drīz vien pārvietoja uz Brīvības ielu 10, Dzirnavu ielas stūrī.

1927. gadā Oskars Stroks nolēma brīvdienās tirgoties ar grāmatām sīkumtirgū, lūgumā par atļaujas izsniegšanu piebilstot, ka viņam pieder izdevniecība un grāmatu veikals Brīvības ielā 10. Atļauju viņš saņēma, un 1927.–1929. gadā viņam atvēlēja vienu kvadrātmetru lielu dienas vietu sīkumtirgū. 1929. gadā Oskars Stroks nodarbojās ar nažu tirdzniecību Tirgoņu ielā 5. 1931. gadā viņu pārņēma ideja atvērt pašam savu kafejnīcu ar koncertzāli, “lai inteliģentā publika pēc izrāžu beigām, iztērējot Ls 1–2, varētu patīkami atpūsties un pavadīt laiku”.

Oskara Stroka materiālais stāvoklis bija svārstīgs, tomēr viņš daudz uzturējās ārzemēs. 1924.–1938. gadā viņam izdotas astoņas ārzemju pases ar septiņām atšķirīgām fotogrāfijām. Oskars Stroks apceļojis daudzas valstis, vairākkārt bijis Lietuvā, Somijā, Igaunijā, Francijā, Polijā, Vācijā, bet 1935. gadā Parīzē viņam izdota vīza ceļojumam uz Ķīnu. Viņš devās uz ārzemēm arī darba meklējumos. Lietuvā, piemēram, viņam bija darba atļauja koncertiem 1932. gadā no jūlija līdz septembra sākumam. Pēc tam viņš nonāca Vācijā, kur Latvijas sūtniecība 1932. gada septembrī viņam izsniedza aizdevumu biļetes veidā ar noteikumu, ka aizdevums atmaksājams Ārlietu ministrijai tūlīt pēc ierašanās Latvijā. Nākamos divus mēnešus viņu atkal gaidīja darbs Lietuvā, šoreiz – kafejnīcā “Dansingas” Kauņā. Atgriezies Rīgā, viņš novembrī rakstīja lūgumu Iekšlietu ministrijai atļaut nomaksāt Ls 36 parādu par ārzemju pasēm pa pieciem latiem mēnesī, sākot no decembra. Līdz 1933. gada jūnijam parāds tomēr netika samaksāts, un 1933. gada augustā apķīlāja parādnieka mantas: niķelētu galda pulksteni par Ls 3 un sešus čemodānus par Ls 12, tos vēlāk pārdeva par Ls 6,50. 1933. gada oktobrī naudas piedziņa turpinājās. Oskars Stroks atteicās maksāt un paskaidroja, ka ir bez darba, īpašuma un peļņas. Policijas uzraugs atzina, ka parādnieks “dzīvo grūtos apstākļos, nodarbošanās nav nekādas, mantības, nedz īpašuma nekāda nav, dzīves iekārta – nav pašam nekas. [..] Dzīvo mēbelētā istabā. Uzturu dod paziņas. Īri nemaksā. Kur kas būtu, nav zināms”. Neatradis nekādas vērtības arī pēc pārmeklēšanas, policijas uzraugs nāca pie slēdziena, ka atlikušo parāda summu Ls 26,50 nav iespējams piedzīt.

Pēc Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara sākumā devās bēgļu gaitās uz PSRS, dzīvoja Alma-Atā, vēlāk — Maskavā. Sacerēja vairākas populāras patriotiskas kompozīcijas par kara tēmu. Piedalījās M. Gorkija kinostudijas filmā "Kotovskis" (1942) ar dziesmu "Mama".
Pēc kara atgriezās Rīgā. 1948. gadā cīņas ar kosmopolītismu ietvaros izslēgts no Latvijas PSR komponistu savienības ar formulējumu «Stroka darbība neatbilst LPSR KS mērķiem un uzdevumiem». Lielākā viņa populāro kompozīciju daļa tika iekļauta melnajā sarakstā, faktiski aizliedzot tiražēt Stroka mūziku. Turpināja komponēt galvenokārt instrumentālo mūziku un aktīvi koncertēt. Kopumā Oskars Stroks ir sarakstījis vairāk kā 300 kompozīciju, pārsvarā deju mūziku - tango, fokstrotus, polkas un valšus. Sacerējis arī tradicionālo ebreju mūziku ar tekstiem jidišā.


Oskars Stroks mira 1975. gadā,  viņu apglabāja Rīgas Jaunajos ebreju kapos Šmerlī.

Attēlā Oskars Stroks ar savu ansambli.

30. gados namā atradās dāmu frizētava ”M-me Tereza”, Mildas Liepiņas kosmētiskais kabinets, R. Vulfa korsešu ateljē, Amālijas Taics dāmu apģērbu ateljē, vairāki veikali, t. sk. kungu modes preču veikals “Old England” (īpašnieks Z.Volpe), dāmu apavu veikals “Bonella”. Padomju okupācijas laikā namā darbojās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola (sākotnēji Rīgas Valsts daiļamatniecības vidusskola), 1. pilsētas bibliotēka (kopš 60. gadu vidus Centrālā M. Gorkija bibliotēka). 90. gados tur Rīgas Lietišķās mākslas koledža, Rīgas Centrālā bibliotēka (vēlāk namā nr. 49/53).

Blakus nams arī E. Laubes darbs, kas celts 20 gadus ātrāk Jūgendstila nacionālā romantisma manierē, bijušais Freija nams. Tipisks nacionālā romantisma piemērs. Ekspresīvi asimetriskajā, tumši pelēkajā tonalitātē ieturētajā fasādes kompozīcijā dominē arhitektoniskie elementi – erkeri, lodžija, balkoni, jumtu plaknes un augsts zelminis. Nedaudzo ornamentālo rotājumu vidū uzmanību saista cilnis ar trim pūcēm ailstarpā starp trešo un ceturto stāvu.
30. gados īpašnieks rūpnieks P. Ozolnieks. 20. gs. sākumā darbojās grāmatu spiestuve “J. A. Freijs un biedri”, 20. gadu sākumā - spiestuve “Diena”, kur iespiesti ap 10 latviešu periodiskās preses izdevumi. Valsts neatkarības gados šajā namā dzīvoja mākslinieks Jūlijs Madernieks (20. gados), inženieris- arhitekts, LU vecākais docents Augusts Malvess (20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, vidū), ģenerālis, bijušais kara ministrs (1924-1925, 1928-1929) Rūdolfs Bangerskis (30. gadu beigās, agrāk Stabu ielā 16), Saeimas deputāts, finanšu ministrs (1934) Ēvalds Rimbenieks (20. gadu beigās un 30. gadu sākumā), publicists, Baptistu Vispasaules savienības Latvijas sekretārs, Dr. theol. Jānis Aleksandrs Freijs (30. gados), Latvijas konservatorijas vecākais docents, komponists Oļģerts Zīverss (20. gadu beigās un 30. gadu sākumā), grāmatizdevējs un rūpnieks Dāvids Golts /Zeltiņš/ (30. gadu beigās), Saeimas deputāts, Latvijas dzelzceļnieku biedrības priekšsēdētājs, Brazīlijas konsuls Alfrēds Dinbergs (20., 30. gados; 20. gadu sākumā namā atradās Brazīlijas konsulāta kanceleja un Brazīlijas tirdzniecības kamera, vēlāk Šķūņu ielā 17).
20. gados šajā gruntsgabalā darbojās vilnas kārstuve un vērptuve “Amata”, konservu fabrika “Lukulus”. 20. un 30. gados namā atradās vairāki veikali, t. sk. Pētera Zandela grāmatu un pastkaršu tirgotava (veikala telpās 1928.g. izvietojās laikraksta “Pēdējā Brīdī” kantoris), J. Melnalkšņa rakstāmlietu un pastmarku veikals, P. Ozolnieka velosipēdu fabrikas veikals (paša namā), J. Upmales-Āboliņas puķu veikals, a/s “V.Ķuze” saldumu veikals (atklāts 1931.g.). Vācu okupācijas laikā Otrā pasaules kara gados namā atradās A.Ūdra izdevniecība.








Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru