Turaidas muzejrezervāts

Turaidas muzejrezervāts ir īpaši aizsargājams kultūras piemineklis. Muzejrezervāta 42 ha lielā teritorija ir bagāta ar arheoloģijas, arhitektūras, vēstures un mākslas pieminekļiem, kuri stāsta par notikumiem, sākot ar 11.gadsimtu. Turaidas muzejrezervāts ne tikai veido ekspozīcijas un rīko aktivitātes apmeklētājiem, bet arī rūpējas par kultūrvides saglabāšanu un ainavas kopšanu. 

Turaidas muzejrezervāts atrodas 50 km attālumā no Rīgas, un tas ir pazīstams ar savu skaisto apkārtni un vēsturi. Vārds "Turaida" seno iedzīvotāju - lībiešu - valodā nozīmē "Dieva dārzs".

Turaidas muzejrezervāta apmeklētāji, apstaigājot pils aizsargmūri, var iepazīties ar interesantākajiem viduslaiku pils būvniecības elementiem. Muzeja Dainu kalns ir skulptūru dārzs, kas veltīts latviešu folklorai. Tas tika izveidots, godinot ievērojamāko latviešu tautasdziesmu krājēju - Krišjāni Baronu.

Baznīckalns un baznīca

Baznīckalns – sena baznīcu būvniecības un kapsētas vieta, kur no 13.gadsimta guldīti kristītie lībieši un vietējie iedzīvotāji. Te atrodas viena no vecākajām koka baznīcām Vidzemē, ko 1750.gadā saviem spēkiem būvēja un iekārtoja Turaidas zemnieki ar Lēdurgas – Turaidas draudzes mācītāja Daniela Merķeļa gādību. Baznīcā saglabāts 18.gadsimta interjers.

Laiks jau izlīdzinājis kapu kopiņas, taču taka uz seno kapsētu nav aizaugusi. Šī vieta glabā Latvijā skaistāko leģendu par mīlestību un uzticību. Maijas – Turaidas Rozes - un Siguldas pils dārznieka Viktora mīlas stāsta pamatā ir patiesi notikumi, kas risinājušies Turaidā 17.gadsimta sākumā.

Turaidas baznīca ir viena no vecākajām koka baznīcām Latvijā, celta 1750.gadā. Arheoloģiskā izpēte liecina, ka sākotnēji šajā vietā atradušās vismaz divas baznīcas.

Mana versija par seno Turaidas Rozes leģendu:

Gaujas labajā krastā bij’ pils,

Pilī atrada meiteni mazu.

Nosauca viņu par Maiju, lūk tā,

Vēsta senā leģenda.

Izauga meitene daiļa jo daiļa.

Garie mati pār pleciem vijās.

Cerēt un sapņot tā nebaidījās,

Satraukt sirdis iemanījās.

Iesauca viņu par Turaidas Rozi,

Daudzināja visi tās daili un spozmi.

Iemīlēja to Jakubovskis – polis.

Gribēja precēt meiteni ar varu.

Kreisajā krastā, kur Sigulda viz,

Arī pletās ķieģeļu pils.

Tur strādāja Viktors, tas darznieks bij’.

Turaidas Rozē ieskatījās.

Skatījās pretī Roze tik cēli,

Domāja viens par otru

Līdz vakaram vēlu,

Pie Gūtmaņa alas

Mīlēja un spodrināja savu tēlu.

Skauģi skarbas mēles trina,

Polis skaisto meiteni vila.

Viktora vārdā pie Gūtmaņa alas

Rakstīja, abi tikties varam.

Atnāca Roze mīlas pilna,

Jakubovski redzot, šokā tā bij’.

Nevarēja paciest piekrāptību,

Lūdza lai ar zobenu šķiļ.

Atrada viņu asinīs mirkstam,

Jakubovskis bailēs projām jau bij’.

Turaidas pilī sanāca tiesa –

Par vainīgo Viktoru padarīj’.

Otrais polis stāstīja visu,

Beigās Viktors attaisnots tika.

Godinot Rozi, kapakmeni lika,

Baznīckalna mozaikā.

Turaidas pils

Turaidas pils ir viena no senākajām mūsdienās apskatāmajām viduslaiku pilīm Latvijā. Celta 1214. gadā kā Rīgas bīskapa pils nodedzinātās līvu valdnieka Kaupo koka pils vietā.

Turaidas pils – cietokšņa būvniecības sākums saistās ar kristietības ienākšanu Latvijā. Pils ir arī Latvijas karu vēstures lieciniece. Tā piedzīvojusi bruņotus konfliktus starp Rīgas arhibīskapiju un Livonijas ordeni. Par pili zobenus krustojuši gan poļu, gan zviedru, gan krievu karotāji.

Pils apbūves senākās liecības saglabājušās no 13. gadsimta: Galvenais tornis un Torņveidīgais dienvidu korpuss. Savukārt Lielais pusapaļais tornis ir raksturīga 15.gadsimta būve, kas saistīta ar uguns šaujamieroču attīstību. Šāda veida tornis Vidzemē šodien ir apskatāms tikai Ērģemes pilī.

Pēc 1776.gada ugunsgrēka pils izpostītās daļas līdz pagājušā gadsimta vidum vairs neatjaunoja. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā 1924.gadā tika pieņemts lēmums par Turaidas pilsdrupu iekļaušanu valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, un tikai 50.gados pamazām sākās atjaunošanas darbi.

Turpat 30 gadus Turaidas pilī ir strādājusi arheoloģiskā ekspedīcija Dr. habil. hist. profesora Jāņa Graudoņa vadībā. Tās gaitā atrasta 4481 senlieta. Turaidas pils kļuvusi par arheoloģiski vispilnīgāk izpētīto pili Baltijas valstīs.

Īstenojot projektu „Viduslaiki Latvijā. Turaidas pils”, pašlaik pilī tiek iekārtotas jaunas ekspozīcijas. Apmeklētāju vērtējumam jau nodotas pirmās septiņas, bet pavasarī plānots atvērt vēl trīs. Pirms ekspozīciju iekārtošanas telpās tika restaurēts viduslaikiem raksturīgais rupjas kaļķu javas pārsegums, liktas arī jaunas, viduslaikiem raksturīgās plato dēļu grīdas. Ekspozīcijas izvietotas Galvenajā tornī, Torņveidīgajā dienvidu korpusā, Lielajā pusapaļajā tornī un Rietumu korpusā. Tās stāsta par pils būvvēsturi, pils un novada vēsturi un dzīvi viduslaikos. Pilī apskatāmas arī ekspozīcijas, kas veltītas senajiem Turaidas iedzīvotājiem –Gaujas lībiešiem.

Arhitektūras stils: pils - rekonstruēta agrīnā gotika

Senais nosaukums: Treiden, Treyden

Dainu dārzs

Turaidā par uzkrāto nemateriālās kultūras mantojumu un tautas tradicionālajā dzīvesziņā balstīto vērtību sistēmu vēsta Tautasdziesmu parks – Dainu kalns un Dziesmu dārzs, kurā izvietotas 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotās skulptūras. Tā ir vieta, kur ikviens aicināts izzināt latviešu tautas vitalitātes noslēpumu, iepazīt tautasdziesmu daudznozīmību un gudrību, sajust dabas daili un smelties enerģiju.

Dainu kalna un Dziesmu dārza izveide ir bijis aizraujošs, entuziasma, mīlestības un satraukuma pilns darbs, kuru īstenojis tēlnieks Indulis Ranka, idejas autore un darba grupas vadītāja Anna Jurkāne, arhitekti Jānis Rozentāls, Ilgvars Batrags, labiekārtošanas darbu speciālisti Aivars Irbe un Rūta Brice, kā arī simtiem talcinieku no visas Latvijas. Dainu kalns nav valsts pasūtījuma objekts, tā ideja ierakstīta 1980. gada 21. oktobrī noslēgtajā “goda līgumā”, kas tapis vēstuļu formā starp tēlnieku Induli Ranku un Siguldas novadpētniecības muzeja direktori Annu Jurkāni.

Dainu kalna atklāšana 1985. gada 7. jūlijā

Sagaidot folklorista Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienu, ar tautasdziesmu “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā” 7. jūlijā Turaidā tiek atklāts Dainu kalns. Iesākumā tajā izvietotas 15 tēlnieka Induļa Rankas skulptūras. Tautas atmiņā tā palikusi kā tautasdziesmas Lielā diena Dainu kalnā. Dzejnieks Jānis Peters atklāšanas brīdī teic: “Tik augstā kalnā latviešu tautasdziesma visos šajos gadsimtos vēl nav gavilējusi. Mūsu tautas gandarījuma kalnā.”

Kopš 1988. gada, kad pirmo reizi Latvijā notiek starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, svinīgā lepnumā pie skulptūras “Dziesmas tēvs” plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Tas arvien ciešāk un kuplākā skaitā ap sevi pulcē folkloras kopas un etnogrāfiskos ansambļus, kuri neskaitāmos koncertos Turaidā izdzied tautas vienotības, saliedētības un neatkarības idejas. Dainu kalns kļūst par vietu, kur tiek nodotas tradicionālās dziedāšanas, muzicēšanas un dejošanas prasmes, tiek stiprināta tautas identitāte.

Dziesmu dārza atklāšana 1990. gada 1. jūlijā

Pirmā starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” laikā rodas nepieciešamība pēc plašākas dziedāšanas vietas, kur Latvijā sanākt kopā un svinēt svētkus tautasdziesmai. Turaidas muižas ābeļdārza mālainajā un avotiem bagātajā ielejā tiek ieguldīts liels darbs, lai taptu zaļais amfiteātris. Tas dod iespēju brīvā dabā, zaļajās nogāzēs kopā sanākt daudziem jo daudziem dziedātājiem, dejotājiem un skatītājiem. Dziesmu dārza izveide paver ceļu skulptūru izvietojuma principa tālākai īstenošanai, lai akmens elpotu un tajā izteiktās idejas iekļautos vidē. Vijīgām takām saistot Dziesmu dārzu ar Dainu kalnu, veidojas vienots ansamblis – Tautasdziesmu parks.

1996. gadā Dainu kalns tiek iekļauts Pasaules skulptūru dārzu un parku sarakstā Vašingtonā.

Turaidas pils senajos mūros

Skat’, aizvijušies gadsimti,

Vai mainījies skats?

Kā rādās, savādāks kļuvis es pats.

Interesē viss, kas neparasts.

Pagātnes miglā saplūst tavs tēls

Un pulsē sirds aizejošā rudens dejā,

Starp skulptūrām ar vēju paslēpes spēlē.

Krīt pēdējās lapas un virpuļo vējā,

Kā senajā leģendā pārņemts mums prāts.

Senajos mūros, torņos un stūros

Viss kļūst tāds nezināms, neatklāts.

Un klaudz soļi stāvajās pils trepēs,

Virmojošas ēnas mūros un velvēs.

Visbeidzot torņa virspusē krājas

Noslēpumaini čuksti un sarunājas.

Tiem ierauta līdz pa logu veries –

Jūsmojošs skats pār Gaujas lejām.

Atblāzmojas tavā sejā

Harizmātisks cēlums un spīts.

Skat’, aizvijusies diena šai senatnes stāstā,

Kur straujāk pukst sirds,

Un atmiņas stāsta,

Grimst Turaida miglā neparastā.

Satezeles zelts

Meitene sēdēja Glreznotājkalnā

Un vērās Gaujas ūdeņu plūsmā.

Koku galotnēs vējš dziedāja,

Pār gravu aizpūta

Viņas žilbinošo smaidu.

Aizlaidās stārķis zaļajās lapotnēs

Gar Turaidas pils ķieģeļu mūriem,

Spārnu švīkstiem ritmā slīdot,

Radot simfoniju dzīvelīgo –

No sirds uz sirdi, no stīgas uz stīgu,

Uzburot ainavu vasarīgu.

Saulstari spēlējās dzintaru krellēs –

Viņa draiski pamāja lejā.

Tur airēju droši un pamāju pretī.

Laiva slīdēja Gaujas krācēs.

Laikam biju īstais viņas acīs,

Jo zināju, ko viņa tiekoties sacīs.

Un bija jau prom no redzesloka –

Tik dzintaru krelles gravā krita.

Pār Satezeles pilskalnu krita bez mitas,

Nolīja zelta lietus zālē.

Krājās pilieni ziedu kausos,

Pārvērtās pļava zelta strautos.