Valmiera

Valmiera ir Latvijas republikas nozīmes pilsēta, bijušā Valmieras rajona centrs. Platība 18,2 km2. Valmiera atrodas 107 km no Rīgas un 50 km no Igaunijas robežas. Valmiera robežojas ziemeļos un ziemeļaustrumos ar Burtnieku novadu, rietumos ar Valmieras novadu, bet dienvidos un austrumos ar Beverīnas novadu. Valmieru divās daļās sadala viena no skaistākajām Latvijas upēm — Gauja.

Vēsture

Valmieras novads ir viens no vissenāk apdzīvotajiem Latvijas reģioniem. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka cilvēki te ir dzīvojuši jau pirms 9000 gadiem. Apmetne tagadējās Valmieras vietā pastāvējusi jau 11. gadsimtā un ietilpa seno latgaļu apdzīvotās Tālavas teritorijā. Pilsēta atradās pie lielā tirdzniecības ceļa, kas latīņu tekstos saukts par via Ruthenorum un gāja gar Gauju uz rūsu pārvaldīto Pleskavu un Novgorodu. Aiz Valmieras tas sadalījās divos virzienos - uz Pleskavu un Tērbatu. 1214.gadā Metimnes pilskalnā apmetās no Pleskavas padzītais kņazs Vladimirs Mstislavičs ar kura vārdu, iespējams, saistīta vēlākā Valmieras nosaukuma izcelsme. 1224. gadā Tālavas dalīšanas līguma rezultātā Gaujas tirdzniecības ceļš (t.s. "Gaujas koridors") nonāca Zobenbrāļu ordeņa kontrolē, kas šeit lika pamatus ordeņa pilij. Pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves 1237. gadā Valmieru pārņēma Livonijas ordenis. 1283. gadā Livonijas ordeņa mestrs Villekens fon Endorps veica Valmieras pils (Wolmar) un Sv. Sīmaņa baznīcas celtniecību Gaujas krastos.

1323. gadā Valmiera pirmo reizi pieminēta kā "Valdemāra pilsēta", bet, iespējams, faktiskā pilsētas dibināšana bijusi vismaz 40 gadu pirms tam, ap 1283. gadu.

14. gs. tā kļuva par Hanzas savienības locekli. Izdevīgā atrašanās vieta seno tirdzniecības ceļu tuvumā veicināja pilsētas attīstību un tirdzniecības pieaugumu. 1413. gadā Žilbērs de Lanuā Valmieru aprakstīja kā nocietinātu pilsētu: "No turienes [Siguldas] uz priekšu es vienmēr devos pa minēto Livonijas zemi no vienas pilsētas uz otru, pa starpām arī pa pilīm, nocietinātām vietām un komandantūrām, kas piederēja minētā ordeņa mestram, un es nonācu kādā lielā nocietinātā pilsētā, vārdā Cēsis, un arī Valmierā (Weldemaer), kas ir nocietināta pilsēta un komandantūra (ville fermée et commanderie)."[4] 14.-16. gs. te sanāca vairākas landtāgu un pilsētu pārstāvju sapulces. 1583. gadā pēc Livonijas kara beigām izpostītā Valmiera tiek iekļauta Polijas-Lietuvas kopvalstij piederošajā Cēsu vaivadijā. 1622. gadā pēc Poļu-zviedru kara Valmiera nonāca Zviedrijas valsts kanclera Aksels Oksenšernas pārvaldījumā, viņa dzimtas ģerboņa vērša piere joprojām rotā pilsētas ģērboni. Valmieru postīja Otrais Ziemeļu karš, Lielais Ziemeļu karš, mēra epidēmija, kā rezultātā pilsēta panīka. 1738. gadā M.E. fon Hallarte Valmierā atvēra brāļu draudžu skolotāju semināru, kas kļuva par jaunās atmodas kustības viduspunktu. 1785. gadā Valmiera ieguva apriņķa pilsētas tiesības. Saimniecisko uzplaukumu veicināja pirmais koka tilts pār Gauju 1865. gadā un Rīgas-Pēterburgas dzelzceļš 1899. gadā. Tika dibinātas pirmās rūpnīcas, abos Gaujas krastos attīstījās jaunas pilsētas daļas. 1906. gadā notikušajās pilsētas domes vēlēšanās pārsvaru guva latvieši (no 24 domniekiem 18 bija latvieši, 5 vācieši un viens krievs), kas par Valmieras pilsētas galvu ievēlēja Valmieras pilsētas ārstu Georgu Apini.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Valmierā tika nodibinātas vairākas mācību iestādes, piemēram, Valkas-Valmieras skolotāju seminārs, sieviešu ģimnāzija (tagadējā Valmieras pamatskola), tirdzniecības skola, kas Valmieru padarīja par Vidzemes izglītības centru. Starpkaru periodā lielākais uzņēmums pilsētā bija "Bekona eksporta" fabrika. Darbojās Ziemeļlatvijas teātris, notika dažādi kultūras un sporta pasākumi, arī soļošanas sacensības, kurās piedalījās pasaules rekordists soļošanā Jānis Daliņš.

Otrā pasaules kara laikā 1944.gadā 1/3 pilsētas tika pilnībā nopostīta, pilsētas centrs izdega un pēckara gados to būvēja no jauna. Ir saglabājusies vecākā koka ēka Valmierā - Vecā aptieka.