Cēsis - senatne mūsdienās

Cēsis ir pilsēta Latvijā, Vidzemes augstienes ziemeļu daļā, Cēsu novada administratīvais centrs. Cēsis atrodas 90 km no Rīgas. Gar pilsētu plūst Gaujas upe. Cēsis ir viena no vecākajām pilsētām Latvijā, Hanzas savienības pilsēta un viena no Livonijas ordeņa meistara rezidencēm (1237—1561). Cēsis bija viena no Latvijas pilsētām, kas piedalījās konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2014. gadā, taču 2009. gada 15. septembrī Eiropas Komisijas žūrija ieteica šo statusu Latvijā piešķirt Rīgai.

Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un Idumejas zemēm. Šeit saplūda kopā vikingu-krievu tirdzniecības ceļa ziemeļu un austrumu nozarojumi. Jau tas vien, ka krievu valodā ir veci nosaukumi Adzelei (Očela), Alūksnei (Olysta) un Cēsīm (Kesj), liecina, ka pleskaviešiem un novgorodiešiem šie tirdzniecības punkti bija pazīstami jau pirms vācu laikiem. 11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, kuri apmetās Riekstu kalnā (atrodas Pils parkā). Riekstu kalnā uzbūvēja koka pili aizsardzības nolūkiem, ko vācu krustneši sauca vendu vārdā — par Venden. No tā arī cēlies pilsētas vāciskais nosaukums.

Livonijas laiks Cēsis

Bīskaps Alberts krustnešu iekaroto zemi sadalīja starp Rīgas bīskapiju un ordeni, pēdējam piešķirot kreiso Gaujas krastu. Cēsis kļuva par zobenbrāļu ordeņa bāzi, no kurienes viņi iesāka latviešu un igauņu pakļaušanu. 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja kristīgajā ticībā un līdz ar to kļuva par Livonijas bīskapijas pavalstniekiem. Vairākus gadus zobenbrāļi dzīvoja vendu koka pilī Riekstu kalnā (Vecpilī). 1208. gadā Tālavas latviešu kungi Tālivaldis, Varidotis un Rūsiņš un Cēsu Bertolds parakstīja pret igauņiem vērstu draudzības līgumu. Bertolds vēlāk Cēsu pilī pildījis ordeņa meistara vietnieka amatu. Tāpēc vācieši šo pili un vēlāko mestra rezidenci tolaik sauca par Bertholdsburg, bet Novgorodas un Pleskavas krievi par Pertuev gorod. Mūra pils celtniecība noritēja no 1206. līdz 1236. gadam ordeņa mestru Venno un Folkvīna vadībā.

Pils kļuva par Cēsu komturu un fogtu mītni. Iespējams, ka pirmā Zobenbrāļu ordeņa meistara Venno vārds vēl tagad saglabājies Cēsu igauniskajā nosaukumā (Võnnu). Tā kļuva par galveno atbalsta punktu tālākiem karagājieniem pret latviešiem un igauņiem. 1210. gadā liels igauņu karaspēks aplenca Cēsu veco koka pili, kurā zobenbrāļi toreiz vēl dzīvoja kopā ar vendiem. Igauņi sakrāva lielas baļķu grēdas un pielika tām uguni, lai aizdedzinātu pili, un no mežiem atvilka lielus kokus ar visām saknēm, no tiem izveidoja kaut ko līdzīgu aplenkumtornim, kuru viņi nostiprināja un nodrošināja ar citiem baļķiem, un, cīnīdamies no apakšas, arī no augšas sīvi uzbruka pils ļaudīm ar uguni un dūmiem. 1221. gadā Indriķa hronikā par novgorodiešu iebrukumu pieminētas mājas un ciems Cēsu pils tuvumā.

1225. gadā Romas pāvesta legāts Vilhelms no Modenas savā ceļojuma aprakstā min, ka pie pils dzīvojuši latvieši un vācieši. 1226. gadā rakstos parādās Cēsu rātskungs Teodorihs, tātad Cēsīm jau bijusi rāte un pilsētas tiesības. 1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi. Tāpat celtniecība vērsās plašumā arī pie pils esošajā ciemā.

1262. gadā Cēsu iedzīvotāji atvairīja Mindauga vadītā Lietuvas karaspēka uzbrukumu. Žemaišu vadonis Tranaitis bija viņam solījis letu un līvu atbalstu, tomēr Cēsu pils aizstāvji viņam nepadevās un Mindaugs lika saviem pulkiem doties mājup.

1271. gadā dokumentā ir minēts, ka Cēsīm ir zīmogs ar Svētās Katrīnas attēlu. 1280. gadā Atskaņu hronikā minēts, ka Cēsu zemessargi Rīgas aizstāvēšanā pret zemgaļiem devušies ar sarkanbaltsarkanu karogu. Hronists to nosaucis par "latviešu karogu". 1284. gadā tiek iesvētīta Cēsu baznīca kā Livonijas ordeņa Doma baznīca.

Livonijas pilsoņu kara laikā no 1297. līdz 1330. gadam Cēsu pils pirmo reizi bija Livonijas ordeņa mestru rezidence. 1383. gadā Cēsis jau minēta kā pilsēta, kuru aptvēra mūri ar trīs torņiem un četriem vārtiem. 1429.-1434. un 1470.-1471. gadā Cēsu pilī īslaicīgi apmetās Livonijas ordeņa mestrs. Tirdzniecības attīstība 15. gadsimtā veicināja tālāku Cēsu attīstību. Cēsis kļuva par Hanzas pilsētu, bet 15. gadsimta beigās Cēsu pilsēta ieguva tiesības kalt naudu. Tirgotājiem lielāko peļņu deva tirdzniecība ar Krieviju, jo tajā sākotnēji galvenais tirdzniecības ceļš gāja gar Cēsīm un tālāk caur Tērbatu, kur atradās plašas preču noliktavas. Arī pašā Cēsu pilsētā Novgorodas un Pleskavas tirgotājiem bija savas noliktavas. Cēsu saimnieciskā loma vēl vairāk nostiprinājās, kad 16.gs. tirdzniecības ceļš caur Tērbatu vairs netika plaši lietots. Tā vietā kravu plūsma starp Rietumeiropu un Krieviju virzījās no Cēsim gar Raunu, Smilteni, Api un tālāk uz Pleskavu un Novgorodu. Šajā kravu plūsmā nozīmīgu vietu ieņēma sāls un siļķes, kuras no Rietumeiropas veda uz Krieviju, pretējā virzienā transportējot vasku, kažokādas u.c. 1413. gadā Žilbērs de Lanuā Cēsis aprakstīja kā lielu nocietinātu pilsētu: "No turienes [Siguldas] uz priekšu es vienmēr devos pa minēto Livonijas zemi no vienas pilsētas uz otru, pa starpām arī pa pilīm, nocietinātām vietām un komandantūrām, kas piederēja minētā ordeņa mestram, un es nonācu kādā lielā nocietinātā pilsētā, vārdā Cēsis (une grosse ville fermée nommée Winde), kas ir komandantūra un pils."

1481. gadā uz Cēsu pili no Rīgas ordeņa pils tika pārvests Livonijas arhīvs, zelta, sudraba, dārglietu un citu bagātību krājumi un Cēsis kļuva par pastāvīgo Livonijas ordeņa galvaspilsētu. Cēsu labklājība un uzplaukums turpinājās visu Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laiku — vairāk kā 40 gadus. Taču, kad Pletenbergs nomira Cēsu pilī 1535. gadā, Krievija, kuras karaspēku viņš vairākkārt bija sakāvis, atsāka izvirzīt savas pretenzijas uz Vidzemi.

Livonijas karš

Livonijas kara laikā 1559.-1560. gadā Krievijas cara Ivana IV karaspēks nopostīja Cēsu pilsētu, bet pili neieņēma. 1566. gadā pēc Livonijas bruņniecības padošanās akta parakstīšanas ("Sigismunda Augusta privilēģija") Cēsis tika iekļautas Lietuvas dižkunigaitijai piederošās "Livonijas kunigaitijas" (jeb Livonijas hercogistes) sastāvā. 1569. gadā pēc Žečpospoļitas izveides, tā kļuva par abu valstu kopēju domēni (kondomīniju). 1577. gadā latvieši zemessargi padzina poļu garnizonu no Cēsu pils un tajā apmetās princis Magnuss, kurš nosacīti skaitījās Livonijas valdnieks. Ivans IV atkārtoti iebruka Vidzemē un ieņēma Cēsu pili un pilsētu. Lai gan Magnuss Cēsis jau bija apsolījis atdot krievu karaspēkam, pilsētas aizstāvji padoties atteicās. Nevēloties nonākt krievu rokās, Cēsu pili tās aizstāvji, skaitā ap 300, to skaitā arī sievietes un bērni, paši uzspridzināja, paliekot aprakti zem tās drupām. Drīz pēc tam poļu, vācu un latviešu zemessardze pili atguva. 1578. gadā pili atkal aplenca ap 18 000 krievu un tatāru karavīru, bet šoreiz uzvaru guva pils aizstāvji. 1582. gadā pēc Livonijas kara beigām Cēsis kļuva par Pārdaugavas hercogistes katoļu bīskapa apmešanās vietu. 1598. gadā Cēsis kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldītās Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijas galveno pilsētu.

Zviedrijas un Krievijas sastāvā

Poļu-zviedru kara laikā Cēsis vairākkārtīgi ieņēma viena vai otra karojošā puse, līdz 1625. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs galīgi pakļāva pilsētu.[8] 1657. gada oktobrī Otrā Ziemeļu kara laikā Cēsis ieņēma Lietuvas lielkņazistes karaspēks, kas uz laiku atjaunoja Cēsu vaivadijas pašpārvaldi. Jau 1658. gada jūlijā Zviedru Vidzemes militārā virspavēlnieka Roberta Duglasa vadītais zviedru karaspēks atguva Cēsis. 1665. gadā atvērta pirmā publiskā slimnīca. 1671. gadā pilsētu nopostīja liels ugunsgrēks. 1700. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Cēsis ieņēma Saksijas karaspēks. 1701. gadā tās atkaroja zviedri.

1703. gadā pilsētu un pili iekaroja Krievijas karaspēks, pili krievi vairs neatjaunoja. 1748. gadā lielā ugunsgrēka laikā gājis bojā pilsētas rātsnams un lielākā daļa pilsētas. Kara un ugunsgrēka postījumu rezultātā Cēsis kļuva par nožēlojamu sādžu — 1764. gadā tajā skaitījās tikai 70 namu ar apmēram 600 iedzīvotājiem.[9] Piemēram, Krievijas lielkanclers Aleksejs Bestuževs-Rjumins, kuram Krievijas cariene Elizabete bija uzdāvinājusi Cēsu pili, nonācis konfliktā ar Cēsu pilsētu, pavēlēja uzart pilsētas ielas un apsēt tās ar auzām. Par šo "sējumu" postīšanu draudēja miesassods vai pat nāvessods.[9] 1777. gadā Cēsu pilsmuižu iegādājās Karls Eberhards fon Zīverss. 1782. gadā nodibināta dziedāšanas biedrība "Harmonija". 1783. gadā tika atvērta jauna skolas ēka, kas vēl tagad ir viens no ģimnāzijas korpusiem. 1785. gadā Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu. Šajā laikā Cēsīs dzīvoja vairāk nekā 1000 iedzīvotāju. 1814. gadā nodibināta Cēsu pilsētas namnieku biedrība "Muse" pēc Rīgas līdzīga nosaukuma biedrības parauga. Cēsu iedzīvotāju skaits strauji pieauga 19. gadsimtā: no 1 300 iedzīvotājiem 1817. gadā tas palielinājās līdz 6 356 iedzīvotājiem 1897. gadā.

1826. gadā Bērzaines muižu pie Cēsīm savā īpašumā ieguva pedagogs Alberts Holanders un uz šejieni pārcēla savu privāto 1825. gadā Vecbrenguļos dibināto ģimnāziju, kura ieguva Bērzaines ģimnāzijas nosaukumu. 1882. gadā tika uzcelta jauna ģimnāzijas ēka.[10] 20. gadsimta sākumā Cēsis bija lielākā pilsēta Vidzemē (ja neskaita Valku, kuru vēlāk sadalīja 2 pilsētās). 1915. gadā 1. pasaules kara sākumā pilsētā ieradās tūkstošiem no Kurzemes un Zemgales padzīto bēgļu. Tika nodibināta bēgļu apgādāšanas komiteja, kas algoja ārstu un divas žēlsirdīgās māsas, kā arī katru dienu izsniedza ap 1700 maltīšu. 1917. gada oktobrī vara Cēsīs nonāk Latviešu strēlnieku komitejas rokās (Iskolata republika). 1918. gada 18. februārī Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemi par labu Vācijai (Brestļitovskas miera līgums), 20. februārī Cēsis ieņēma ķeizariskās Vācijas armija.

Latvijas pirmās brīvvalsts gadi, Padomju un vācu okupācija

1918. gada 18. novembrī pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētā tika nodibināta Cēsu rota, kas 8. decembrī kļuva par vienu no pirmajām nacionālā karaspēka vienībām. 1918. gada 23. decembrī pilsētu ieņēma lielinieki. 1919. gada 31. maijā Cēsis atbrīvoja Ziemeļlatvijas partizāni, bet 1. jūnijā pilsētā ienāca 2. Cēsu kājnieku pulks, kura sastāvā izveidoja Cēsu 8. (skolnieku) rotu. 1919. gada 6.-23. jūnijā pie Cēsīm latviešu un igauņu karaspēks sakāva uzbrūkošo vācbaltiešu landesvēru (Cēsu kaujas), kas piespieda vāciešus noslēgt Strazdumuižas pamiera līgumu. 1925. gadā atvērta mūzikas skola. 1935. gadā pils parkā izveidotas terases un kāpnes (arh. J.Rozenbergs) ar skulptūrām (tēln. K.Jansons un R.Āboltiņš). 1939. gadā uzcelta Cēsu Valsts Draudzīgā aicinājuma ģimnāzija. 1940. gada 17. jūnijā pilsētu okupēja Sarkanā armija. 1941. gada 14. jūnijā tika veiktas pirmās iedzīvotāju masveida deportācijas. 1941. gada 5. jūlijā pilsētu okupēja nacistiskās Vācijas armija, bet 1944. gada 26. septembrī pilsētu atguva Sarkanā armija. 1949. gada 25. martā tika veiktas iedzīvotāju masveida deportācijas.

Ordeņa pils

Pils bija viens no stiprākajiem Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeņa cietokšņiem Baltijā un Livonijas ordeņa mestru rezidence, kura celtniecība sākta 1207. gadā. Pils stipri cieta 16. un 17. gs. karos, un pēc postījumiem Lielā Ziemeļu kara laikā tā vairs netika atjaunota.

Pils parks

Cēsu pilsmuižas īpašnieka grāfa Karla Gustava fon Zīversa laikā izveidoto Pils parku uzskata par vienu no visizcilākajiem un savdabīgākajiem 19.gadsimta sākuma ainavu parkiem Latvijā. Pils parka ainavā iekļauta iespaidīgā senā vendu pilskalna - Riekstu kalna siluets. Meistarīgi izmantoti strauti un avoti, paugurainais reljefs ar smilšakmens atsegumiem, to visu papildinot ar romantismam raksturīgajiem tiltiņiem un paviljoniem. Pils parka veidotāji savulaik devuši īpašus vietvārdus pils parka objektiem. Īpašā vārdā, par godu pils parka veidotājam grāfam Karlam Gustavam fon Zīversam, nodēvēts Kārļa kalns pils parkā pie dīķa. Parkā atrodas arī Minadoras kalns, Šarlotes sala, Emanuela terase. Tie visi ir grāfa Karla Gustava fon Zīversa tuvāko ģimenes locekļu vārdi.

Jaunā pils

Pils uzcelta vecās ordeņpils vārtu nocietinājuma vietā 18. gs. beigās. Sākumā tā kalpojusi kā grāfu Zīversu dzimtas dzīvojamā māja, vēlāk tajā darbojusies ūdens dziedinātava, virsnieku klubs un pēc Otrā pasaules kara te tika ierīkoti apmēram 40 dzīvokļi. Kopš 1949. gada pilī iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs.

Maija parks

Parks veidots XIX gs., kad parku arhitektūrā modē nāca romantiskas pilsdrupas. Parks ir raksturīgs šī veida paraugs ar mākslīgu dīķi, terasēm un apstādījumiem.

Parka vecākais nosaukums ir Alekša parks. Par Alekša parku ir ziņas, ka tā augsto liepu rindas stādījis E.Veidenbauma vectēvs Kaspars Veidenbaums, kurš tajā laikā bija Cēsu pilsmuižas dārznieks. Parka rietumu malā kādreiz kuploja veca liepa par kuru stāstīja, ka to stādījis Krievijas cars Pēteris I.

2005. gadā Cēsis kļuva par pirmo Latvijas pilsētu, kur savu mājvietu atradis melno gulbju pāris no Lisabonas, bet šodien kā viens no sakoptākajiem kultūras pieminekļiem Latvijā, parks lepojas ar mastā uzvilkto Eiropas kultūras mantojuma zilo karogu.

Cēsu pils ir bijis viens no nozīmīgākajiem Vācu ordeņa politiskajiem, administratīvajiem un saimnieciskajiem centriem Livonijā, kas līdz mūsdienām saglabājies kā pats iespaidīgākais pils drupu ansamblis Latvijā. Savukārt Jaunā pils ir iecelta kādreizējās Livonijas ordeņa pils nocietinājumu sistēmā, saglabājot pirmās priekšpils aizsardzības torņa fragmentus. Jaunā pils ar Lademahera torni pilsētas ainavā iekļāvās 19.gadsimta pirmajā pusē, kad Cēsis sāka veidoties par kūrorta un tūristu apskates vietu. Kopš 1988.gada Lademahera tornī plīvo Latvijas sarkanbalti sarkanais karogs, kas atgādina, ka Cēsis ir Latvijas karoga dzimtene. 

Rīgas ielas apbūve ir 18. un 19. gs. ielu apbūves paraugs. No viduslaikiem ir saglabājušās pilsētas vārtu paliekas (Raunas vārti) un tirgus laukuma vieta (Līvu laukums). Vērtīgākie nami ir Vecais rātsnams (Rīgas iela 7), Tirgotāja nams (Rīgas iela 16) un Harmonijas nams (Rīgas iela 24).

Aglona, katolicisma centrs, bazilika, tās apkārtne, Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki

Zinātnieki uzskata, ka Aglonā baltu tautas dzīvojušas gandrīz divus tūkstošus gadu pirms Kristus dzimšanas. Aglonas nosaukums cēlies no vārda „egle” izrunas letgaļu (latgaļu) valodā – senatnē šo novadu klājuši biezi egļu meži, ezeri un upes. Aglona ir bijusi senās baltu cilts – letgaļu – svētvieta. Taču pirmo reizi rakstos šī vieta minēta Lietuvas karaļa Mindauga sakarā – 1236. gadā šai vietā viņš kopā ar dēliem Rukli un Rupeiki tika nogalināts un apglabāts. Mūsdienās Mindauga dibināto valsti uzskata par Lietuvas pirmsākumu. Taču ir zinātnieki, kuri ir pārliecināti, ka Mindaugs domājis plaši – viņš vēlējies apvienot kristīgā valstī arī citas baltu ciltis. Viņa sieva Marta bijusi Madelānu pilskunga meita, bet Aglonas apvidū ir Madelānu pilskalns ar senpilsētu, kas bijis ievērojams tā laika politiskais un saimnieciskais centrs.

Aglonas katolicisma centra veidošanās

1697. gadā muižu īpašniece Ieva Justīne Šostovicka ar Livonijas bīskapa Nikolaja Poplavska atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri un skolu. Šostovicku pāris šīs ieceres īstenošanai uzdāvināja 17 sādžas ar 90 mājām - "Dievam par godu un latviešiem par svētību". 1688. gadā Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosokovskis, lai vienā no letgaļu svētvietām būvētu klosteri un baznīcu. Dominikāņi Aglonas baznīcā novietoja Dievmātes gleznas atdarinājumu, kas tapis pēc Trāķu dievnama (Lietuvas) oriģināla. Par to, vai tas ir tiesa, klīst leģendas, kas apgalvo pretējo – oriģināls ticis samainīts un Aglonā atrodas nevis kopija, bet īstā glezna. Arī pašu baznīcu Aglonā veidoja pēc Trāķu bazilikas parauga un kā viena, tā otra ir veltītas Dievmātes debesīs uzņemšanas godam.

Aglonā tika izveidots arī Sv. Dominika trešais ordenis, kurā varēja iestāties gan sievietes, gan vīrieši, kas nevēlējās atteikties no laicīgās dzīves, bet ievēroja ordeņa noteikumus, nožēloja grēkus un nodevās žēlsirdības darbam. Kad 1699. gadā celtā vienkāršā koka baznīca gāja bojā, tās vietā 1768.-1780. gadā uzcēla mūra klostera ēku un staltu baroka stila baznīcu ar diviem 60 m augstiem torņiem.

1824. gadā dominikāņi pasūtīja klosterim līdzās esošā avota ekspertīzi. Tā kā Pēterburgas Medicīnas akadēmijā veiktās analīzes apliecināja, ka sēravota ūdens var kalpot medicīniskiem nolūkiem, ātri tika uzbūvēta vienkārša slimnīca ar 10 vietām. Aglonā bija arī draudzes skola, kur bērnus pilnībā nodrošināja ar visu nepieciešamo, lai augtu un mācītos. 19. gadsimta 20. gados Aglonā atklāja garīgo semināru.

Iekļaujot tagadējās Latvijas teritoriju Krievijas impērijā, pret Aglonas klosteri sākās represijas. Tas gan bija vienīgais no astoņiem Vitebskas guberņas katoļu garīgajiem ordeņiem, kuru neslēdza, tomēr tā iemītniekus izdzenāja, bet klosteri pārvērta par savdabīgu cietumu - tajā ieslodzīto statusā nometināja aktīvākos un nepakļāvīgākos katoļu priesterus un pēdējo mājvietu piešķīra veciem un slimiem garīdzniekiem.

Pirmā pasaules kara laikā Aglonas bazilikas klosterī bija gan cara armijas bataljona štābs, gan lazarete, bet 1918. gadā, kad Krievijā pie varas nāca boļševiki, viņi cerēja Aglonā atrast noslēpto zeltu. Tika demolēts klosteris un bazilikas pagrabi un izlaupīti apbedījumi.

Pirmās neatkarīgās Latvijas valsts laikā laikaposmā no 1918. līdz 1940. gadam Aglonā atklāja garīgo semināru, kas bija viena no labākajām augstākās izglītības mācību iestādēm, vīriešu ģimnāziju un vēlāk arī sieviešu ģimnāziju. Otrā pasaules kara laikā katoļticīgo vajāšana un nežēlīga izrēķināšanās ar garīdzniekiem turpinājās. Ticība šķita bīstama gan padomju režīmam, gan hitleriskajai Vācijai.

1980. gadā, kad Latvijas katoļi atzīmēja Aglonas bazilikas 200 gadu jubileju, Romas pāvests Jānis Pāvils II tai piešķīra „Basilica Minoris” jeb Mazās bazilikas goda titulu. 1989. gadā, pirmo reizi pēc 50 gadiem, no Rīgas uz Aglonu devās svētceļnieki, kas visu pārsimt kilometru garo ceļu veica kājām. Šā paša gada 15. augustā Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos pirmo reizi pēc daudziem gadiem svētku procesija tika rīkota ārpus baznīcas žoga, bet dārzā pirmo reizi notika dievkalpojums latviešu valodā.

Svētvieta, svētais avots un dziedinošā svētbilde

Par Aglonas brīnumiem klīst dažādi nostāsti. Piemēram, kāds zemnieks Kristaps Mateisāns no Spīku ciema vedis uz Aglonu bērnu kristīt. Airējoties pāri Cirīša ezeram, sacēlusies liela vētra un viļņi sākuši svaidīt laivu. Zemnieks, cenšoties valdīt laivu, nav pamanījis, ka bērns iekritis ezerā. Apjautis nelaimi, Kristaps sācis skaļā balsī piesaukt Aglonas Dievmāti, un tajā pašā brīdī bērns atradies krasta tuvumā un krastmalā esošie cilvēki to sveiku un veselu izvilkuši no ezera.

Arī 17. gadsimtā uz ozola koka gleznoto svētbildi ticīgie uzskata par brīnumdarītāju. Savukārt ūdenim, kas iztek no avota Egles ezera malā netālu no bazilikas, tiek piedēvēts dievišķs ārstniecisks spēks. Ticīgie uz Aglonu dodas svētceļojumos, īpaši daudz - Vasarsvētkos un Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Aglonas bazilikas iekārtas priekšmeti darināti 18. gadsimtā, sānu altāri - 19. gadsimta sākumā. Svētnīcā glabājas bagāta gleznu, skulptūru un citu mākslas vērtību kolekcija, tostarp slavenā 17. gadsimtā darinātā svētbilde, kuru atsedz tikai svinīgos gadījumos reliģisko svētku laikā. Pastāv uzskats, ka tai piemīt dziednieciskas spējas. Tuvojoties vēsturiskajai Romas pāvesta vizītei Latvijā, 90. gados bazilikas priekšā tika izveidots laukums, kur notiek procesijas gājieni un galveno dievkalpojumu laikā pulcējas baznīcēni. Laukums ierīkots kā norobežota sakrāla vieta, kas ar baziliku veido vienotu ansambli.

Svētceļojumi uz Aglonu

15. augusts ir Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki, kuros viena no skaistākajām mūsdienu baznīcas tradīcijām ir svētceļojumi uz Aglonu. Tajos dodas ticīgie ne tikai no Latvijas, bet arī Lietuvas, Polijas un citām Eiropas valstīm.

Tālāko ceļu Latvijā noiet Liepājas katoļi – viņu gājiens ir vairāk nekā nedēļu garš. Tuvojoties Aglonai, lielākas vai mazākas dievlūdzēju grupiņas piepilda visus šā apvidus ceļus. Arī nakts dievkalpojums aizkustina un piepilda ikvienu, kas to piedzīvo bazilikas laukumā, stāvot plecu pie pleca ar ticības brāļiem un māsām.

Aglonas bazilika

Aglonas bazilika celta vēlā baroka stilā, un to rotā divi apmēram 60 m augsti torņi. Katru gadu 15. augustā Aglonā ierodas svētceļnieki, lai atzīmētu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu.

Aglonas bazilika ir viena no pazīstamākām svētvietām pasaulē, iekšpusē atrodas krusta velves, arkas, kolonnas, kas bagātīgi dekorētas rokoko stila rotājumiem. Aglona un tās sirds nenoliedzami ir Aglonas katoļu baznīca ir Latvijas katolicisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta.

Karaļa kalns

Netālu no Aglonas bazilikas, braucot uz Dagdas pusi, Aglonas ezera krastā ir izveidots "Karaļa kalns" – ozolkoka skulptūru dārzs ar Kristus, eņģeļa, krusta un divpadsmit cilšu tēliem.

Iespaidīgais skulptūru dārzs tapis uz kāda uzņēmēja zemes – viņš bija paredzējis skaistajā vietā būvēt māju, taču no šīs domas atteicies, priekšroku dodot garīgu vērtību cildināšanai. Kristus skulptūrai izmantots 600 gadu vecs ozols, kura apkārtmērs bijis 4,5 m un garums 14 m.

Aglonas Dievmātes svētglezna

Tauta to sen sauc par Brīnumdarītājas Dievmātes svētgleznu un pateicībā tai veltī piemiņas zīmes - votas. Kopš 1835.g. skan himna "Jaunava svētā Aglonas baznīcā". Gleznas izcelsmes laiks un autors ir nezināms, lai gan Lietuvas valdnieku rezidencē Traķos atrodas identiska svētbilde, kuru Konstantinopoles ķeizars 1384.g. sakarā ar Lietuvas kristīšanu dāvināja kunigaitim Vitautam, kurš to 1409.g. novietoja Traķu baznīcā. Viena no versijām, kāpēc baltie tēvi ir atveduši uz Aglonu tik līdzīgu gleznu valdnieku baznīcā uzstādītajai, saistās ar pirmā lietuviešu kristītā ķēniņa Mindauga bojāeju 1263.g. ceļā uz Aglonu. Aglonas Dievmāte tiek dēvēta arī par "Ziemeļu ķēniņieni", jo ir vistālāk katoliskās Eiropas ziemeļaustrumos esošā, tautas tik ļoti apmeklētā svētglezna.

Svētavots

Svētavots Aglonas klostera dārzā 19.gs. sākumā tika uziets sērūdens avots, kam piemita dziednieciskas īpašības. Baltie tēvi uzcēla nelielu slimnīcu, kurā varēja pieņemt ārstējošas vannas. Avots tika nosaukts svētā Antona vārdā. Gadsimta beigās avots zaudēja savas īpašības, bet tradīcija paņemt Aglonā ūdeni svētceļojuma laikā palika. Šodien avots dod tīru un garšīgu ūdeni un ir saglabājis popularitāti svētceļnieku vidū.