Mana Latvija notikumos un bildēs: Mālpils muiža

Mālpils muiža ir izcils 19. gadsimta klasicisma arhitektūras piemineklis – plašs baroka stila parks, gleznaina dabas ainava, dīķis, kurā čalo strūklaka un zied ūdensrozes. Tā atrodas tikai 50 km no Rīgas.

Mālpils muižā ierīkota luksus klases dizaina viesnīca un atrodas viens no labākajiem restorāniem Latvijā. Muižas greznās zāles un halles ir lieliski piemērotas kāzām, īpašām svinībām, kā arī semināriem un banketiem.

Šī ir vieta izsmalcinātas gaumes un augstas kvalitātes cienītājiem, kuri vēlas baudīt nesteidzīgu atpūtu, vienlaicīgi gūstot prieku no apkārt esošajām mākslas un vēstures vērtībām. Šī ir vieta skaistiem mirkļiem.

Pirmās liecības vēstures dokumentos par Livonijas ordeņa Mālpils ordeņa pili ir no 1413. gada. Tā atradusies ap 150 m uz austrumiem no Mālpils luterāņu baznīcas.

Poļu-zviedru kara laikā 1626. gadā poļu armija atkāpjoties uzspridzināja Mālpils ordeņa pili. Zviedru Vidzemes laikā 1625. gadā Mālpils muižu piešķīra pulkvedim Nilsam Asersonam Manneršildam, bet 1680. gados veiktās muižu redukcijas laikā tā nonāca Zviedrijas valsts īpašumā.

1753. gadā Krievijas impērijas ķeizariene Elizabete Mālpils muižu piešķīra pulkveža Melgunova sievai un kādai Strausa kundzei. 1760. gadā Vidzemes landrāta Gustava Vilhelma fon Taubes vadībā uzcēla jaunu Mālpils muižas kungu māju tagadējā vietā.

18. gs. otrajā pusē Gustavs Vilhelms fon Taube, kuram piederēja blakus esošā Vites muiža, apvienoja Mālpils muižu ar Vites muižu un tā arī no šī laika abas muižas palika apvienotas. Šajā laikā izveidoja muižas centra apbūvi, barokālā stilā tika ierīkots romantiskais muižas parks ar pastaigu celiņiem, mīlestības tiltiņu un gleznainiem dīķiem. 1775. gadā pēc landrāta Gustava Vilhelma fon Taubes nāves muižu mantoja viņa dēls Frīdrihs Vilhelms fon Taube.

1806. gadā Frīdrihs Vilhelms fon Taube par 132000 dālderiem muižu ieķīlāja kolēģijas padomniekam Vilhelmam fon Blakenhāgenam. 1820. gadā landrāts Frīdrihs fon Grote nopērk muižu vairāksolīšanā par 105 000 sudraba rubļiem, 1836. gadā muižu mantoja viņa dēls Aleksandrs fon Grote.

Piektā gada revolūcijas laikā 1905. gada naktī no 27. uz 28. novembri Mālpils muižas teritorijā esošo muižas kungu māju nodedzināja. Ēkā izdega pilnīgi visas koka daļas, palika tikai nama mūra sienas. Pēc nemieru apspiešanas muižā atgriezās tās vecais īpašnieks Aleksandrs fon Grote. Pēc viņa pasūtījuma no 1907. līdz 1911. gadam Cēsu būvuzņēmēja J. Mengela vadībā pilī notika atjaunošanas darbi. Projektu izstrādātāja arhitekts Vilhelms Bokslafs.

Pēc 1907. gada atjaunošanas muižas pils ieguva mūsdienās redzamo grezno arhitektoniski telpisko risinājumu. Tas pats divstāvu mūra ēkas apjoms ar paplašinātu piecu logu aili, centrālo šķērszelmeni un klasicisma stila logaiļu apdari. Stāvais divslīpju jumts tika aizstāts ar augstu mansarda tipa jumtu, likvidējot lielās neogotiskās jumta izbūves un to vietā ierīkojot nelielus jumta logus ar trīsstūrveidīgiem jumtiņiem virs tiem. Trīsstūrveida frontonā parādījās apaļš logs, barokolā stilā veidota dzega ar ģipša vāzes pilastru augšmalās. Ēkas D fasādē bijušās divstāvīgās segtās nojumes vietā izveidota vienstāvīga nojume, saglabājot šūnakmens pilastrus un kolonnas, bet virs tās — atklāts balkons ar kaltām dzelzs margām. Ēkas Z fasāde parka pusē gandrīz anoloģiska, tikai jaunums bija terase, kurai izveidotas divas noejas kāpnes ar betona, klasicisma stilā veidotām margām. Ēkas arhitektūra tika iespējami tuvināta zudušajam oriģinālam, bet izmaiņas simbolizēja neobaroka muižu dzīvojamo ēku celtniecības posmu Latvijas arhitektūrā. Pils interjeri risināti klasicisma stila formās, pirmā stāva gaitenī saglabātas krusta velves, otrā stāva zālē vēl šodien apskatāmi polihromu, kesonu ozolkoka griesti. Uz augšējiem stāviem ved spirālveidīgas, kokā grieztas kāpnes ar koka margām, pagriezienos pusloka balustrādes ar kanelūrām. Logiem iekštelpās veidotas ovālas augšējās apmales slēģi.

1914. gadā muižu mantoja Aleksandra fon Grotes meita Elza fon Grote, kuru tautā sauca par freileni. Šajā laikā muiža bija skaista un sakopta. Pēc 1920. gada agrārās reformas Elzai fon Grotei nācās šķirties no lielākās daļas muižas īpašumu. Viņai atstāja 50 hektārus zemes līdz ar saimniecības ēkām, dzirnavām, oranžēriju un pārvaldnieku māju, kur viņa saimniekoja līdz 1939. gada rudenim, kad devās uz Vāciju.

Pēc 1920. gada agrārās reformas muižas ēkās atradās Mālpils sešu klašu pamatskola, bet 1929. gadā to nodeva Latvijas Nacionālo atvaļināto karavīru biedrībai, kas nolēma bijušajās muižas ēkās ierīkot sanatoriju ”Lāčplēši”. 1935. gadā bijušās muižas ēkas nopirka Mālpils pienotavas grāmatvedis Teodors Kerselis.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā ēkas nacionalizēja, te atradās Mājturības tehnikums (1940-1949), 1949. gadā tajās atvēra Mālpils Hidromeliorācijas un celtniecības tehnikumu, kas šeit pastāvēja līdz 1965. gadam. Dārza māja tika pārbūvēta un tur ierīkotas audzēkņu guļamistabas. Kādreizējās oranžērijas vietā ierīkojas mazgātuves un tualetes, tika aizmūrēta parādes durvju aile. Bijušajā stallī un ratnīcā ierīkoja mehāniskās darbnīcas un dzīvokļus. Arī pārējās muižas kompleksā ēkas tika pārveidotas par dzīvokļiem un darbnīcām, pakāpeniski ejot postā. 1965. gadā bijušajās muižas ēkās izvietojās Mālpils sovhoza administrācija, bet 1966. gadā šeit iekārtoja Mālpils Zemkopības un meliorācijas muzeju. 1992. gadā Mālpils muižu atdeva T. Kerseļa mantiniekam Andrim Kerselim.

2003. gadā Mālpils muižu iegādājas tagadējais muižas īpašnieks Aldis Plaudis. Muižas restaurācija sākās 2006. gadā un noslēdzās 2008. gada augustā.

Mālpils muižā restaurācijas laikā tika atjaunots un nomainīts grīdas segums, restaurētas sienas, kāpnes un durvis. Tika atjaunota arī muižas ārējā fasāde. Rekonstrukcijas laikā tika veikts muižas bojāto būvkonstrukciju (arī apdares) demontāža, jumta nomaiņa, kā arī ēkas pārsegumu un stāvvadu maiņa, tika uzstādīta jauna santehnika. Tika veikti arī vērienīgi labiekārtošanas darbi- remontēti piebraucamie ceļi un ielas. Muižas apkārtējā vide- pagalms un muižai pieguļošā parka teritorija- tika sakopta un labiekārtota, tika uzstādīti soliņi, bruģēti celiņi, izveidotas strūklakas, iztīrīts dīķis un veikti apzaļumošanas darbi visā muižas teritorijā. Mālpils muižas kungu mājā tika atjaunoti kamīni un vairākas vecās podiņu krāsnis. Atjaunotas tika arī vecās ozolkoka kāpnes, lielās deju zāles zvaigžņu parkets un tumšie ozolkoka paneļu griesti. Muižas interjers ir papildināts ar klasicisma un bīdermeijera stila antīkām mēbelēm – kumodēm, krēsliem, dīvāniem un spoguļiem, latviešu vecmeistaru gleznām un citiem antīkiem interjera priekšmetiem.

Mālpils muiža šodien ir ne tikai izcils klasicisma arhitektūras piemineklis, bet arī interjera viesnīca ar 22 numuriem, gardēžu restorānu un greznām svinību zālēm.

Īpašiem gadījumiem Mālpils muiža piedāvā ekskluzīvu Jaunlaulāto numuru ar džakuzi, kura cenā iekļauts šampanietis, smaržīgās vannas eļļas, vēlīnā izrakstīšanās un brokastis numurā. Muižas Luksus numuros valda senlaicīgais stils, ar astoņpadsmitajam gadsimtam piederīgām mēbelēm un interjeru. Divvietīgo numuru burvība ir vārdiem grūti izsakāma, katrs ir pievilcīgs ar savu individualitāti! Muižas Mansardā ir izvietoti numuri, kuros valda īpaša gaisotne, tos caurvij ozolkoka bēniņu sijas, radot īpašas sajūtas!

Mālpils muiža piedāvā ekskursijas, izbraucienus pa muižas dīķi koka laivās, tējas malkošanu Tējas Namiņā, pastaigas pa senatnīgo muižas parku, fotosesijas ar veclaicīgiem velosipēdiem, kā arī SPA procedūras un baudīt gardas maltītes Mālpils muižas restorānā.

Aiz pils atrodas ainavisks 22 hektārus plašais muižas parks, kas sākas ar nolaideno lauci pils terases priekšā un galveno dīķi. Pašreizējais parka koku vecums ir ap 155 gadiem.

Pēc Mālpils muižas plāna, kas zīmēts laikā no 1856. līdz 1859.gadam, sākotnējā parka teritorija, iespējams, bijusi mazāka par esošo - pils ar parādes laukumu, lauce aiz pils, garenais dīķis un augļu dārza teritorija centrālajā laucē,kas sadalīta deviņos kvadrātos. Parks bija apjozts ar laukakmeņu mūri, kura atliekas vēl šodien pamanāmas. Iespējams tas bijis muižas parka kodols, kas vēlāk paplašinājies. Parkā izrakti četri dīķi (0.64 hektāri), kurus savstarpēji saista caurtekas. Kādreiz pār vienu dīķi veda romantiskais Mīlestības tiltiņš, tā šobrīd vairs nav. Paradoksāli, bet šo dīķi zemnieki dēvējuši par Sibīrijas dīķi, jo barons bijis nežēlīgs pret strādniekiem dīķu rakšanas laikā un darbs līdzinājies katorgas darbiem Sibīrijā. Agrāk kopā bijuši savienoti trīs dīķi, tagad to ir tikai divi, trešais ir galīgi aizlaists.

Barona fon Taubes laika parks 19.gadsimta vidū paplašināts ar ainavu dārzu un daļēji saglabājies. No pils terases puses pāri galvenajam dīķiem paveras plāša perspektīva, brīva no kokiem. To veido glīta ozolu aleja. Parkā aug vietējo koku un krūmu sugas,kuru vidū ir atsevišķas eksotiskas,piemēram, sudraba kļava, Kolorādo egle, pelēkais riekstkoks , Holandes liepa u. c. Parkā izveidoti pastaigu celiņi brīvā formā. Vēl nesen pils pagalmā varēja priecāties par glīti izveidotajiem soliem, kas balstījās uz akmens mūriem. Tādi paši soli un līdzi būvēti tiltiņi rotāja arī takas un ceļus pāri grāvjiem vecajā muižas parkā.

Parka izveide bija rūpīgi pārdomāta un izplānota. Koku un krūmu grupas izkārtoja tā, lai veidotos skaistas skatu perspektīvas un izmeklētu koku vai stādījumu grupu, lielu uzmanību pievērsa lapotņu krāsai un formai, Pastaigām, pārdomām domātā parka romantisko noskaņu papildināja parka arhitektūra — lapenes, paviljoni, tējas namiņi, mākslīgās pilsdrupas, skulptūras.