Galapagu salu īss apraksts, iguānas un bruņurupuči
Galapagu pingvīni
Galapagu roņi
Galapagu albatrosi
Galapagu arhipelāgs - grupu salas Klusajā okeānā, kuras
atrodas 1100 km uz ziemeļiem no Ekvadoras. Arhipelāgs sastāv no 19 salām un 42
vientuļām klintīm, kuru kopējais platums ir 8000 km2. Arhipelāga garums no
dienvidiem līdz ziemeļiem sastāda aptuveni 300 km. Galapagu salas - vulkāniskas
izcelsmes salas ar daudzajiem konusiem, kuri ir gan nodzisuši, gan aktīvi
vulkāni, kuru augstums ir līdz 1707 m.
Salas pieder Ekvadorai.
Pirmā sala varētu būt izveidojusies pirms aptuveni 5-10
miljoniem gadu. Jaunākās salas, Isabela un Fernandina, joprojām veidojas.
Salas pirmie iedzīvotāji bija putni ,kas lidoja pār okeānu ,-
fregaputni , flamingi u.c. Tie atrada mājvietu Galapagu salās ,kur tiem nebija
dabisko ienaidnieku un konkurentu barības iegūšanai. Tikai nedaudzas sugas
nokļuva tālākajās salās. Lielākā daļa apmetās tur uz dzīvi ,un dažos gadījumos
no sākotnējām sugām attīstījās jaunas sugas.
1835. gadā, salu apmeklējuma laikā, redzētais ietekmēja
Čārlzu Darvinu un darvinisma attīstību. Vietā, kur Čārlzs Darvins smēlās
iedvesmu savai evolūcijas teorijai, tūristu skaits tiek regulēts jau sen – kopš
2007. gada, un regulācijas ir kļuvušas par dabisku normu. Katru ceļotāju vai
tūristu grupu jāpavada vietējam gidam, līdz ar to, viņu skaits ir ierobežots.
Klimats
Ekvatoriāls, sauss. Salas apskalo augsta Peruanas straume.
Gada vidējā temperatūra Galapagu salās ir +23оС. Ūdens temperatūra var
svārstīties atkarībā no straumes un sezonas, temperatūra svārstās no +16оС līdz
+24оС.
Flora un fauna
Izolēšanās (pastāvēšanas laikā salas nebija saistītas ar
kontinentu) un unikāls salu mikroklimats kalpoja par unikālu Galapagu salās
radušos dzīvnieku pasauli. Uz salas tiek attēlota gan tropu, gan antarktiskā
flora un fauna: šeit kaimiņos ir liānas
un sūnas, tropiskie putni un antarktiskās kaijas, papagaiļi un Galapagu
pingvīni, delfīni un roņi. Galapagu augu valsts sugu sastāvs nav viendabīgs,
skaidri izdalās trīs zonas. Tikai
Galapagu salās var sastapt vislielākās peldošās ķirzakas – lielas jūras
iguānas. Uz dažām salām var sastapt ari citas iguānas, kā arī Galapagu
endemikas. Salās sastopami lieli Galapagu bruņurupuči, kuri sver no 130 līdz
300 kg. Galapagu ūdeņos dzīvo simtiem zivju sugu, jūras lauvas, ronīši, jūras
bruņurupuči un delfīni. No haizivju veidiem šeit var sastapt Galapagu haizivi,
haizivi- aukli, rifa haizivis. Āmurzivs haizivis šeit var sastapt 300-400
indivīdu lielu ganāmpulku. Galapagu salas – putnu paradīze, šeit dzīvo vairāk
nekā 60 putnu sugu, un puse no tam – endemiku. Salu piekrastes klintīs ligzdo
fregates, albatrosi, jūras kraukļi un citi jūras putni, kuri veido kolonijas. Galapagu
pingvīnus var sastapt Izabellas un Bartolome salās, viņi ligzdojas alās un lavu
dobumos. Santago un Floreanas salu lagūnās var sastapt flamingo.
Galapagu bruņurupuči
Vairāk nekā 200kg smagie dzīvnieki ir īsta šo salu ikona un
neatņemama ekosistēmas daļa. Ne velti 1570.gadā flāmu kartogrāfs Ābrahams
Orteliuss arhipelāgu nodēvēja par „Insulae de los Galopegos” jeb Bruņurupuču
salām.
Milzu bruņurupuči dzīvo apmēram 150 gadus. Vien pirms dažiem
gadiem uz labākiem medību laukiem pārcēlās 175 gadus vecā Heriete, kuru uz
Austrāliju esot nogādājis pats Čārzls Darvins.
Jūras un zemes iguānas
Galapagu salās mītošās jūras iguānas ir pasaulē vienīgās
jūras ķirzakas, kuras pārtiek no aļģēm un jūraszālēm. Apmēram metru garie
rāpuļi ir lieliski peldētāji, tomēr mēdz arī saulītē sildīties uz sausiem
vulkāniskās lavas iežiem. Izskata ziņā jūras iguānas atgādina aizvēsturiskus
monstrus. Savukārt zemes iguānas līdzinās drakoniņiem un pārtiek no opuncijas
lapām un augļiem.
Galapagu pingvīni
Arhipelāgā mīt vieni no vismazākajiem pingvīniem pasaulē,
kuri ir visu apmeklētāju mīluļi. Tie ir vienīgie pingvīni, kas sastopami
ziemeļos no ekvatora. Viņi pārtiek no auksto ūdeņu zivīm, piemēram, anšoviem,
sardīnēm, makrelēm, kuras Galapagu salu tuvumā nokļūst, pateicoties aukstajai
Humbolta straumei. Šie pingvīni mīt lavas iežu alās, ir monogāmi un pāri izvēlas
tikai reizi dzīvē.
Galapagu roņi
Galapagu roņi ir mazākie no roņu populācijas pasaulē. Viņiem
ir pelēcīgi brūns kažoks. Pieaugušas tēviņu sugas ir vidēji 1,5 m (4 pēdām 11)
garas un 64 kg (141 mārciņas) smagas. Mātītes vidēji ir 1,2 m (3 pēdas 11
collas)garas un sver 28 kg. Šie
dzīvdzīvnieki pavada vairāk laika ārā no ūdens, nekā gandrīz jebkurā citi sugas
brāļi. Vidēji 70% no sava laika tiek pavadīts uz sauszemes. Lielākā daļa roņu
sugas pavada 50% no sava laika uz zemes un 50% ūdenī.
Purva roņi atšķiras no parastajiem roņiem ar maziem ārējo ausu izmēriem un spēcīgām
pakaļkājas pleznām. Tas dod viņiem papildus mobilitāti uz sauszemes un
pieaudzis kotiks var pārvietoties ļoti ātri, pa pludmali. Tie izmanto
arī savas priekšējos pleznas peldēšanai, bet īstie roņi izmantot savas pakaļkāju
pleznas.
Galapagu kotiki dzīvo lielās kolonijās gar klinšu krastiem. Uz
klinšu krastiem Galapagu salās, sešiem līdz desmit Galapagu kotiki var aizņem
platību aptuveni 100 kvadrātmetru. Grupēšanās šādā veidā var būt lielā mērā atkarīga
no piemērotu klinšu vietu retuma, bet tas arī ir ieguvums, jo mātītes ir vairāk aizsargātas no plēsēju uzbrukumiem vai uzmākšanās, kad uzturās lielās grupās.
Galapagu kotiks pārtiek galvenokārt no zivīm un galvkājiem.
Tie ir īpaši gliemji, kas mājo okeāna ūdeņos ekvatora tuvumā. Roņi barojas
relatīvi tuvu krastam un tuvu ūdens virsmai, bet ir redzams dziļumā 169 m (554
ft). Tie galvenokārt barojas naktī, jo viņu upurus ir daudz vieglāk noķert. Kaut
Galapagu kotiks spēj nirt daudz lielākā dziļumā, tas galvenokārt izmanto īsas
niršanas, starp 10 un 50 metriem, kur tas barojas ar dažādām zivīm un mazajiem
kalmāriem.
Lai
saglabātu spēju atdzist, roņi pārceļas uz plūdmaiņu baseiniem un saglabā slapjumu
sevī. Mātītes iemāca šo termoregulācija stratēģiju saviem mazuļiem, vai
jaundzimušajiem cietīs no pārkaršanas. Tas ir ļoti svarīgi šajos platuma grādos
saglabāt iekšējo temperatūru līdz aptuveni 37,7 grādiem C, tāpēc šie roņi ir
attīstījušās metodes, lai to paveiktu. Viņi izmanto savu vidi ēnā un ūdens
dzesēšanu, un tiem ir samazināts ķermeņa
lielums, lai ātri atbrīvotu siltumu. Viņi arī svīst atkarībā no individuālās
mitrināšanas. Daudz siltuma zudumu kontrolē iekšēji arī sirds un asinsvadu
sistēma šajā asins plūsmā ir vērsta prom no sirds uz pleznām, vai uz sirdi no
pleznām, atkarībā no tā, vai ir pārāk auksts vai pārāk silts.
Nelidojošie jūras kraukļi
Galapagu salās mītošie putni pārstāv vienīgo no 29 kraukļu
sugām, kas nelido. To ķermeņi un spārni evolūcijas procesā ir piemērojušies
barības meklēšanai zem ūdens, proti, spārni ir atrofējušies tiktāl, ka putni
vairs nespēj palidot. Vidēji 3 kg smagie putni tiek uzskatīti par
vissmagākajiem jūras kraukļiem pasaulē. Tie pārtiek no zušiem un astoņkājiem.
Āmurhaizivis
Īpatnā izskata dēļ āmurhaizivis ir visnotaļ populāras jūras
radības, savukārt Galapagu salas ir viena no labākajām to aplūkošanas vietām
pasaulē. Slaidās, zeltainbrūnās zivis šeit pulcējas vairākus simtus lielos
baros. Šīs sugas liela skaita pulcēšanos vienuviet iemesls zinātniekiem
joprojām ir mīkla.
Apdraudētie putniņi: žubītes, atdarinātājputns
Galapagu salās mīt arī vairāku sugu putni, kuri spēj izdzīvot
tikai ļoti specifiskos biotopos. Piemēram, mangrovju žubītes dzīvo tikai divās
neskartās mangrovju birzīs Isabelas salas ziemeļrietumus. Šie putniņi ir vieni
no apdraudētākajiem pasaulē, jo savvaļā mīt vien aptuveni simts īpatņu.
Savukārt Floreānas atdarinātājputni bija pirmie, kurus pēc saviem ceļojumiem
aprakstīja un pētīja Čārlzs Darvins. Patlaban savvaļā dzīvo vien daži desmiti
lidonīšu, tādēļ 2007.gadā uzsākts sugas atjaunošanas projekts.
Žubīte
Ilustratīvs papildmateriāls mājaslapā:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru