Mana Latvija notikumos un bildēs: janvāris 2017

otrdiena, 2017. gada 31. janvāris

Mans pirmais mēģinājums dziesmu rakstīšanā un ieskaņošanā

svētdiena, 2017. gada 29. janvāris

Dziesmu svētki - latvieša sirdij

Smeltas no senatnes dziesmotās atziņas, tas ir sava veida pamats ne tikai latviešu, bet arī mūsu kaimiņu tautu – lietuviešu, igauņu pasauluztveres estētikai. Jo, pateicoties šādai filozofijai, Baltijas telpā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā dzimst muzicēšanas mākas visaugstākā tautiskā forma – apvienoto amatierkoru kopkoncerta a capella kopdziedāšanas brīnums. Izaudzis no igauņu, latviešu un lietuviešu folklorā sakņotajām, mutvārdos saglabātajām un sadzīves atskaņošanas praksē sensenis koptajām tradīcijām, bagātināts ar kristīgās baznīcas muzikālo rituālu un 19. gadsimta Rietumeiropas vīru koru svētku “Sing Fest” ietekmēm, tas saukts par Dziesmu svētkiem – vērienīgi svinēts gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Lietuvā. Šāda tūkstošos skaitļojamu amatierkoru kopēja muzicēšana vairāku stundu garā koncertā nekur citur pasaulē vairs nav dzirdama...

Šo svētku norise vienmēr bijusi saistīta ar krāšņu ziedu, zaļoksnēju meiju un ozollapu vainagu smaržu pilnajiem vasaras mēnešiem. retāk slēgta tipa koncerthallēs, vairāk atklātās estrādēs un plašos brīvdabas laukumos. Tur tad kopā ar dziedātājiem, dejotājiem un muzikantiem pulcējušies desmitiem tūkstoši klausītāji un skatītāji - lielo sarīkojumu interesenti. Ziediem, zaļumiem, valsts un biedrību karogiem rotātie dalībnieku svinīgie gājieni, ne vienā, bet vairāku dienu koncertos skanošais repertuārs, kurā ietverti tiklab vokālās, kā instrumentālās un pat horeogrāfiskās mākslas priekšnesumi, tāpat arī šādos sarīkojumos par obligātu kļuvušie amatiervienību konkursi (koriem tie tiek dēvēti par dziesmu kariem) - tas viss pieder Dziesmu svētku tradīcijas jēdzienam.

Būtu jau glaimojoši iedomāties, ka šāds muzikāls unikums ir tieši pie mums Baltijas krastā dzimušais igauņu un latviešu izgudrojums. Labi zināms, ka 1869. gada vasarā Tērbatā (Tartu) nepilns tūkstotis igauņu vīru koru dalībnieku sapulcējās uz saviem pirmajiem - visas Igaunijas (vispārējiem) dziedāšanas svētkiem. Tāpat kā enciklopēdijās un mūzikas vēstures grāmatās lasāms, ka pēc četriem gadiem 1873. gada vasarā to pašu kopdziedāšanas formu atkārtoja latvieši. Tikai nu jau saviem Pirmajiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem mūsu senči piepulcināja kā vīru, tā jauktos korus - kopskaitā 1003 dziedātājus - samērā plašai divu dienu (atsevišķa garīgā un atsevišķa laicīgā) koncerta programmām, kas trešajā svētku vakarā tika papildinātas ar drosmīgāko koru muzikālo sacensību - konkursu, žurnālistu sajūsminātos aprakstos nosauktu par "dziesmu karu"...

Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki notiek Rīgā no 1873. gada 26. līdz 29. jūnijam. Tos rīko Rīgas Latviešu biedrība; svētku komisiju vada RLB priekšsēdētāja vietnieks Rihards Tomsons.

Pirmos dziesmu svētkus brīvajā Latvijā sarīko svētku rīcības komiteja ar profesoru Jāzepu Vītolu priekšgalā. Komponists, tagadejās Mūzikas akadēmijas dibinātājs, vairāku dziesmu svētku virsdiriģents Jāzeps Vītols ievadrakstā “Latvim” uzsvēra, ka “mūsu dziesmu svētkiem bijis liels vēsturisks uzdevums: modināt snaudošo tautas pašapziņu, radīt ticību uz kopdarba spēku un panākumiem, sargāt un vairot tautas gara mantu un īpatnības. Dziesmu svētkiem paliek un vienmēr paliks savs stiprākais morāliskais, savs neapšaubāms politiskais spēks; tiem piešķirts uzdevums paralizēt tautas skaldīšanas procesu: dziesmā visi satiekas uz vienas platformas, vienā idejiski apvienotā frontē. Tiem jāpilda vēl otrs vēsturisks uzdevums – vairot un novest līdz pilnīgumam to, ko mantojam no senčiem”. Līdz ar to, ar lepnumu varam teikt, ka dziesma mūs vienoja, spēcināja, izveda cauri Padomju okupācijas gadiem.Neraugoties uz tā laika cenzūru, svētku politizāciju, kā nodevu to rīkošanas atļaušanai, mums izdevās šo dziedāšanas un vēlāk arī dejošanas tradīciju stiprimāt un saglabāt līdz mūsdienām, pievēršot arī jauno paaudzi dziedāt un dejot, kopš 1961.gada rīkojot arī skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Dziesmā un dejā ir spēks. Pat neraugoties uz vairāku dziesmu, tai skaitā himnas “Dievs svētī Latviju” aizliegumu, mēs atradām citas spēka dziesmas, kā “Manai dzimtenei” , “ Aiz ezera balti bērzi”, “Gaismas pils”, “Pūt vējiņi”, kas izturēja cenzūru un izskanēja Mežaparka estrādē. Atmodas laikā mūs spēcināja arī Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”, kurā ir kāds maģisks kods apslēpts. Ne velti tā 2014.gada 5.septembrī kļuva par Katalonijas himnu.

Dziesmas ceļš cauri laikiem,pirmie dziedāšanas svētki, pirmie dziesmu svētki, dziesmu svētku starpperiodu noteikšana, dziesmu svētki pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā, Padomju okupācijas gados, atjaunotajā Latvijā, skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izveide, logo un simboli, Jāzepa Vītola “Gaismas pils”, Renāra Kaupera, Ulda Marhilēviča un Kārļa Lāča radītie dziesmu cikli, Artas Melnalksnes un dejas fenomens manis veidotajā informatīvajā filmiņā par Dziesmu svētkiem.

1.daļa

2.daļa

3.daļa

4.daļa

5.daļa

6.daļa

Rīgas Teikas vidusskola XI skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos

Dziesmu un deju svētki 2013.gads

X skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gājiena video fragmenti:1.daļa

X skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gājiena video fragmenti:2.daļa

Pūtēju orķestru finālskate Lielajā ģildē: Pūtēju orķestris "Auseklītis"

Pūtēju orķestru finālskate Lielajā ģildē: Siguldas jauniešu pūtēju orķestris "Sudrabskaņa"

Pūtēju orķestru dižkoncerts "Kad taures sauc"

sestdiena, 2017. gada 28. janvāris

Arktika un antarktīda

Papildinformācija ar fotogrāfijām atrodama manā skolēniem veidotajā blogā:
https://dzejaprozamateriliberniem.wordpress.com/2017/01/29/arktika-un-antarktida/

Galapagu salas

Galapagu salu īss apraksts, iguānas un bruņurupuči

Galapagu pingvīni

Galapagu roņi

Galapagu albatrosi

Galapagu arhipelāgs - grupu salas Klusajā okeānā, kuras atrodas 1100 km uz ziemeļiem no Ekvadoras. Arhipelāgs sastāv no 19 salām un 42 vientuļām klintīm, kuru kopējais platums ir 8000 km2. Arhipelāga garums no dienvidiem līdz ziemeļiem sastāda aptuveni 300 km. Galapagu salas - vulkāniskas izcelsmes salas ar daudzajiem konusiem, kuri ir gan nodzisuši, gan aktīvi vulkāni, kuru augstums ir līdz 1707 m.

Salas pieder Ekvadorai.

Pirmā sala varētu būt izveidojusies pirms aptuveni 5-10 miljoniem gadu. Jaunākās salas, Isabela un Fernandina, joprojām veidojas.

Salas pirmie iedzīvotāji bija putni ,kas lidoja pār okeānu ,- fregaputni , flamingi u.c. Tie atrada mājvietu Galapagu salās ,kur tiem nebija dabisko ienaidnieku un konkurentu barības iegūšanai. Tikai nedaudzas sugas nokļuva tālākajās salās. Lielākā daļa apmetās tur uz dzīvi ,un dažos gadījumos no sākotnējām sugām attīstījās jaunas sugas.

1835. gadā, salu apmeklējuma laikā, redzētais ietekmēja Čārlzu Darvinu un darvinisma attīstību. Vietā, kur Čārlzs Darvins smēlās iedvesmu savai evolūcijas teorijai, tūristu skaits tiek regulēts jau sen – kopš 2007. gada, un regulācijas ir kļuvušas par dabisku normu. Katru ceļotāju vai tūristu grupu jāpavada vietējam gidam, līdz ar to, viņu skaits ir ierobežots.

Klimats

Ekvatoriāls, sauss. Salas apskalo augsta Peruanas straume. Gada vidējā temperatūra Galapagu salās ir +23оС. Ūdens temperatūra var svārstīties atkarībā no straumes un sezonas, temperatūra svārstās no +16оС līdz +24оС.

Flora un fauna

Izolēšanās (pastāvēšanas laikā salas nebija saistītas ar kontinentu) un unikāls salu mikroklimats kalpoja par unikālu Galapagu salās radušos dzīvnieku pasauli. Uz salas tiek attēlota gan tropu, gan antarktiskā flora un fauna: šeit kaimiņos ir liānas un sūnas, tropiskie putni un antarktiskās kaijas, papagaiļi un Galapagu pingvīni, delfīni un roņi. Galapagu augu valsts sugu sastāvs nav viendabīgs, skaidri izdalās trīs zonas. Tikai Galapagu salās var sastapt vislielākās peldošās ķirzakas – lielas jūras iguānas. Uz dažām salām var sastapt ari citas iguānas, kā arī Galapagu endemikas. Salās sastopami lieli Galapagu bruņurupuči, kuri sver no 130 līdz 300 kg. Galapagu ūdeņos dzīvo simtiem zivju sugu, jūras lauvas, ronīši, jūras bruņurupuči un delfīni. No haizivju veidiem šeit var sastapt Galapagu haizivi, haizivi- aukli, rifa haizivis. Āmurzivs haizivis šeit var sastapt 300-400 indivīdu lielu ganāmpulku. Galapagu salas – putnu paradīze, šeit dzīvo vairāk nekā 60 putnu sugu, un puse no tam – endemiku. Salu piekrastes klintīs ligzdo fregates, albatrosi, jūras kraukļi un citi jūras putni, kuri veido kolonijas. Galapagu pingvīnus var sastapt Izabellas un Bartolome salās, viņi ligzdojas alās un lavu dobumos. Santago un Floreanas salu lagūnās var sastapt flamingo.

Galapagu bruņurupuči

Vairāk nekā 200kg smagie dzīvnieki ir īsta šo salu ikona un neatņemama ekosistēmas daļa. Ne velti 1570.gadā flāmu kartogrāfs Ābrahams Orteliuss arhipelāgu nodēvēja par „Insulae de los Galopegos” jeb Bruņurupuču salām.

Milzu bruņurupuči dzīvo apmēram 150 gadus. Vien pirms dažiem gadiem uz labākiem medību laukiem pārcēlās 175 gadus vecā Heriete, kuru uz Austrāliju esot nogādājis pats Čārzls Darvins.

Jūras un zemes iguānas

Galapagu salās mītošās jūras iguānas ir pasaulē vienīgās jūras ķirzakas, kuras pārtiek no aļģēm un jūraszālēm. Apmēram metru garie rāpuļi ir lieliski peldētāji, tomēr mēdz arī saulītē sildīties uz sausiem vulkāniskās lavas iežiem. Izskata ziņā jūras iguānas atgādina aizvēsturiskus monstrus. Savukārt zemes iguānas līdzinās drakoniņiem un pārtiek no opuncijas lapām un augļiem.

Galapagu pingvīni

Arhipelāgā mīt vieni no vismazākajiem pingvīniem pasaulē, kuri ir visu apmeklētāju mīluļi. Tie ir vienīgie pingvīni, kas sastopami ziemeļos no ekvatora. Viņi pārtiek no auksto ūdeņu zivīm, piemēram, anšoviem, sardīnēm, makrelēm, kuras Galapagu salu tuvumā nokļūst, pateicoties aukstajai Humbolta straumei. Šie pingvīni mīt lavas iežu alās, ir monogāmi un pāri izvēlas tikai reizi dzīvē.

Galapagu roņi

Galapagu roņi ir mazākie no roņu populācijas pasaulē. Viņiem ir pelēcīgi brūns kažoks. Pieaugušas tēviņu sugas ir vidēji 1,5 m (4 pēdām 11) garas un 64 kg (141 mārciņas) smagas. Mātītes vidēji ir 1,2 m (3 pēdas 11 collas)garas un sver 28 kg. Šie dzīvdzīvnieki pavada vairāk laika ārā no ūdens, nekā gandrīz jebkurā citi sugas brāļi. Vidēji 70% no sava laika tiek pavadīts uz sauszemes. Lielākā daļa roņu sugas pavada 50% no sava laika uz zemes un 50% ūdenī.

Purva roņi atšķiras no parastajiem roņiem ar maziem ārējo ausu izmēriem un spēcīgām pakaļkājas pleznām. Tas dod viņiem papildus mobilitāti uz sauszemes un pieaudzis kotiks var pārvietoties ļoti ātri, pa pludmali. Tie izmanto arī savas priekšējos pleznas peldēšanai, bet īstie roņi izmantot savas pakaļkāju pleznas.

Galapagu kotiki dzīvo lielās kolonijās gar klinšu krastiem. Uz klinšu krastiem Galapagu salās, sešiem līdz desmit Galapagu kotiki var aizņem platību aptuveni 100 kvadrātmetru. Grupēšanās šādā veidā var būt lielā mērā atkarīga no piemērotu klinšu vietu retuma, bet tas arī ir ieguvums, jo mātītes ir vairāk aizsargātas no plēsēju uzbrukumiem vai uzmākšanās, kad uzturās lielās grupās.

Galapagu kotiks pārtiek galvenokārt no zivīm un galvkājiem. Tie ir īpaši gliemji, kas mājo okeāna ūdeņos ekvatora tuvumā. Roņi barojas relatīvi tuvu krastam un tuvu ūdens virsmai, bet ir redzams dziļumā 169 m (554 ft). Tie galvenokārt barojas naktī, jo viņu upurus ir daudz vieglāk noķert. Kaut Galapagu kotiks spēj nirt daudz lielākā dziļumā, tas galvenokārt izmanto īsas niršanas, starp 10 un 50 metriem, kur tas barojas ar dažādām zivīm un mazajiem kalmāriem.

Lai saglabātu spēju atdzist, roņi pārceļas uz plūdmaiņu baseiniem un saglabā slapjumu sevī. Mātītes iemāca šo termoregulācija stratēģiju saviem mazuļiem, vai jaundzimušajiem cietīs no pārkaršanas. Tas ir ļoti svarīgi šajos platuma grādos saglabāt iekšējo temperatūru līdz aptuveni 37,7 grādiem C, tāpēc šie roņi ir attīstījušās metodes, lai to paveiktu. Viņi izmanto savu vidi ēnā un ūdens dzesēšanu, un tiem ir samazināts ķermeņa lielums, lai ātri atbrīvotu siltumu. Viņi arī svīst atkarībā no individuālās mitrināšanas. Daudz siltuma zudumu kontrolē iekšēji arī sirds un asinsvadu sistēma šajā asins plūsmā ir vērsta prom no sirds uz pleznām, vai uz sirdi no pleznām, atkarībā no tā, vai ir pārāk auksts vai pārāk silts.

Nelidojošie jūras kraukļi

Galapagu salās mītošie putni pārstāv vienīgo no 29 kraukļu sugām, kas nelido. To ķermeņi un spārni evolūcijas procesā ir piemērojušies barības meklēšanai zem ūdens, proti, spārni ir atrofējušies tiktāl, ka putni vairs nespēj palidot. Vidēji 3 kg smagie putni tiek uzskatīti par vissmagākajiem jūras kraukļiem pasaulē. Tie pārtiek no zušiem un astoņkājiem.

Āmurhaizivis

Īpatnā izskata dēļ āmurhaizivis ir visnotaļ populāras jūras radības, savukārt Galapagu salas ir viena no labākajām to aplūkošanas vietām pasaulē. Slaidās, zeltainbrūnās zivis šeit pulcējas vairākus simtus lielos baros. Šīs sugas liela skaita pulcēšanos vienuviet iemesls zinātniekiem joprojām ir mīkla.

Apdraudētie putniņi: žubītes, atdarinātājputns

Galapagu salās mīt arī vairāku sugu putni, kuri spēj izdzīvot tikai ļoti specifiskos biotopos. Piemēram, mangrovju žubītes dzīvo tikai divās neskartās mangrovju birzīs Isabelas salas ziemeļrietumus. Šie putniņi ir vieni no apdraudētākajiem pasaulē, jo savvaļā mīt vien aptuveni simts īpatņu. Savukārt Floreānas atdarinātājputni bija pirmie, kurus pēc saviem ceļojumiem aprakstīja un pētīja Čārlzs Darvins. Patlaban savvaļā dzīvo vien daži desmiti lidonīšu, tādēļ 2007.gadā uzsākts sugas atjaunošanas projekts.

Žubīte

Ilustratīvs papildmateriāls mājaslapā:

https://www.google.com/intl/lv/maps/about/behind-the-scenes/streetview/treks/galapagos-islands/