Ir sastopami dažādi svētku nosaukuma - Mārtiņu vai Mārtiņdienas - skaidrojumi, taču gadskārtu svinamās dienas vienmēr ir bijušas saistītas ar zemkopju darba secību, ko noteica attiecīgā gadalaika dabas apstākļi.
Mārtiņdienu svin vairākas Eiropas tautas, un katrai no tām ar šo dienu saistās savas ieražas un tradīcijas. Vācieši Mārtiņos ceļ galdā zoss cepeti un alu, zviedri - putraimu putru un pīrāgus, latvieši Mārtiņdienā ēd zirņu pītes, gaili un iet budēļos.
Latviešu tautas ticējumi noteic, ka Mārtiņu vakarā ir dūšīgi jādanco, lai aitām dzimst daudz jēru. Toties adīt Mārtiņos nedrīkst, jo tad dzimstot ragaini jēri.
Mārtiņi agrāk svinēti vienlaikus ar apkūlībām un jau pats šis vārds sevī ietver svinēšanas iemeslu: pabeigtu labības kulšanu. Tomēr šim laikam lauku sētā ir vēl cita svarīga iezīme: tas ir lopu kaušanas laiks. Liecība par to arī atrodama dainās, kas apraksta gaļas dažādību Mārtiņdienas mielastā. Mārtiņos ir pabeigti arī lauku aršanas darbi, labība ir izkulta, graudi sabērti klētī.
Mārtiņi noslēdza garu un smagu darba posmu, kas sākās ap Jēkabiem ar rudzu pļauju un tad turpinājās pēc Miķeļiem, padarot atlikušos rudens darbus, kamēr zeme nav aizgājusi pie miera.
Pēc Mārtiņiem beidzās arī pieguļas un ganu laiks. Par darbiem, kas jāpadara līdz Mārtiņiem, stāsta daudzi latviešu ticējumi.
Līdz Mārtiņiem jāapar zeme, jo pēc Mārtiņdienas tā dodas atpūtā, ja to traucē miera periodā, tad nākamajā gadā nav gaidāma nekāda raža. Pēc Mārtiņdienas nejāj pieguļā, jo tad zirgus plēš vilki, kam šai laikā atļauts darīt, ko grib.
Ar Mārtiņa dienu saistās vairāki laika pareģojumi. Ja Mārtiņa dienā sniegs uz jumtiem, būs gara ziema.
Sakritība esot ievērota arī starp noteiktām dienām - starp Mārtiņiem un Ziemassvētkiem, Mārtiņiem un Lieldienām, Mārtiņiem un Vasarsvētkiem. Ja Mārtiņdienā zosis iet pa ledu, Ziemassvētkos tās peldēs pa ūdeni. Ja Mārtiņdienā zosis pa dubļiem staigā, tad Lieldienās tās ies pa ledu. Ja ap Mārtiņiem kokos un krūmos redzamas zaļas lapas, tad nākamā gadā ap Vasarsvētkiem būs maz zaļu lapu.
Senie latvieši ir novērojuši arī citas Mārtiņdienas kopsakarības ar gaidāmo ziemu un nākamā gada ražu. Ja Mārtiņdiena ir jauka un skaidra, tad ziemā būs liels sals. Savukārt ja Mārtiņdiena ir miglaina, tad ziema būs silta. Ja Mārtiņdienā sarma kokos, būs daudz dārza augļu.
Ja Mārtiņa diena iekrīt vecā mēnesī, tad tika pareģots, ka lopu labībai nebūs sāta un lopi daudz ēdīs.
Ar Mārtiņa dienu Latvijā beidzās veļu laiks, bet sākās lielā mīklu minēšana vakaros. Mārtiņos sākās arī masku jeb budēļu gājieni, kas turpinājās līdz Meteņiem.
Budēļos ejot, cilvēki ar pārģērbšanos attēlo dažādus zīmīgus cilvēkus, dzīvniekus, meža zvērus vai lietas. Budēļu vidū parasti redzama garā sieva, mazais vīriņš, kaza, dzērve, vilks, lācis, dzirnas, labības statiņš un citi. Budēļi uzskatīti par svētības nesējiem un viņi katrā sētā ieradās ar jautriem priekšnesumiem, dejām, rotaļām un dziesmām, par ko saņēma no saimnieces cienastu.
Savukārt kristīgā baznīca Mārtiņa dienu saista ar Tūras bīskapa Mārtiņa (336-401) vārdu, kurš tiek uzskatīts par vissenākā klostera dibinātāju Gallijā un pēc nāves tika iecelts svēto kārtā.