Aizslīd lapas pār Gauju vējā,
Debesīs celies saulei līdz.
Gleznotājkalna senajās lejās
Ienirt ir kas negaidīts.
Kā izplestos spārnos līdzsvaru tverot
Koku galotnēs vējam līdz traukt.
Aizskart mākoņus, smaidīt un dejot,
Pa tepēm ik solis lejup sauc.
Tur Gaujas ūdeņos smiekli un čalas,
Straume Tavu skaistumu nes.
Kaut kur pusdienlaika saulē
Starp kokiem klīstu arī es.
Un gaisa tramvajā aiztraucam tālē,
Siguldas ielās satracināts miers.
Tā jau atvasarā gadās
Ik vienā sejā staro prieks.
Aizslīdi strauji pa ielu man garām,
Satezeles pilskalnā saulstaros
tērpies.
Laimas pulkstenī minūtes skaiti,
Skrejošā vilcienā projām brauc.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru