Mālpils muiža ir izcils 19. gadsimta klasicisma arhitektūras
piemineklis – plašs baroka stila parks, gleznaina dabas ainava, dīķis, kurā
čalo strūklaka un zied ūdensrozes. Tā atrodas tikai 50 km no Rīgas.
Mālpils muižā ierīkota luksus klases dizaina viesnīca un
atrodas viens no labākajiem restorāniem Latvijā. Muižas greznās zāles un halles
ir lieliski piemērotas kāzām, īpašām svinībām, kā arī semināriem un banketiem.
Šī ir vieta izsmalcinātas gaumes un augstas kvalitātes
cienītājiem, kuri vēlas baudīt nesteidzīgu atpūtu, vienlaicīgi gūstot prieku no
apkārt esošajām mākslas un vēstures vērtībām. Šī ir vieta skaistiem mirkļiem.
Pirmās liecības vēstures dokumentos par Livonijas ordeņa
Mālpils ordeņa pili ir no 1413. gada. Tā atradusies ap 150 m uz austrumiem no
Mālpils luterāņu baznīcas.
Poļu-zviedru kara laikā 1626. gadā poļu armija atkāpjoties
uzspridzināja Mālpils ordeņa pili. Zviedru Vidzemes laikā 1625. gadā Mālpils
muižu piešķīra pulkvedim Nilsam Asersonam Manneršildam, bet 1680. gados veiktās
muižu redukcijas laikā tā nonāca Zviedrijas valsts īpašumā.
1753. gadā Krievijas impērijas ķeizariene Elizabete Mālpils
muižu piešķīra pulkveža Melgunova sievai un kādai Strausa kundzei. 1760. gadā Vidzemes
landrāta Gustava Vilhelma fon Taubes vadībā uzcēla jaunu Mālpils muižas kungu
māju tagadējā vietā.
18. gs. otrajā pusē Gustavs Vilhelms fon Taube, kuram
piederēja blakus esošā Vites muiža, apvienoja Mālpils muižu ar Vites muižu un
tā arī no šī laika abas muižas palika apvienotas. Šajā laikā izveidoja muižas
centra apbūvi, barokālā stilā tika ierīkots romantiskais muižas parks ar
pastaigu celiņiem, mīlestības tiltiņu un gleznainiem dīķiem. 1775. gadā pēc landrāta
Gustava Vilhelma fon Taubes nāves muižu mantoja viņa dēls Frīdrihs Vilhelms fon
Taube.
1806. gadā Frīdrihs Vilhelms fon Taube par 132000 dālderiem
muižu ieķīlāja kolēģijas padomniekam Vilhelmam fon Blakenhāgenam. 1820. gadā
landrāts Frīdrihs fon Grote nopērk muižu vairāksolīšanā par 105 000 sudraba
rubļiem, 1836. gadā muižu mantoja viņa dēls Aleksandrs fon Grote.
Piektā gada revolūcijas laikā 1905. gada naktī no 27. uz 28.
novembri Mālpils muižas teritorijā esošo muižas kungu māju nodedzināja. Ēkā izdega
pilnīgi visas koka daļas, palika tikai nama mūra sienas. Pēc nemieru
apspiešanas muižā atgriezās tās vecais īpašnieks Aleksandrs fon Grote. Pēc viņa
pasūtījuma no 1907. līdz 1911. gadam Cēsu būvuzņēmēja J. Mengela vadībā pilī
notika atjaunošanas darbi. Projektu izstrādātāja arhitekts Vilhelms Bokslafs.
Pēc 1907. gada atjaunošanas muižas pils ieguva mūsdienās
redzamo grezno arhitektoniski telpisko risinājumu. Tas pats divstāvu mūra ēkas
apjoms ar paplašinātu piecu logu aili, centrālo šķērszelmeni un klasicisma
stila logaiļu apdari. Stāvais divslīpju jumts tika aizstāts ar augstu mansarda
tipa jumtu, likvidējot lielās neogotiskās jumta izbūves un to vietā ierīkojot
nelielus jumta logus ar trīsstūrveidīgiem jumtiņiem virs tiem. Trīsstūrveida
frontonā parādījās apaļš logs, barokolā stilā veidota dzega ar ģipša vāzes
pilastru augšmalās. Ēkas D fasādē bijušās divstāvīgās segtās nojumes vietā
izveidota vienstāvīga nojume, saglabājot šūnakmens pilastrus un kolonnas, bet
virs tās — atklāts balkons ar kaltām dzelzs margām. Ēkas Z fasāde parka pusē
gandrīz anoloģiska, tikai jaunums bija terase, kurai izveidotas divas noejas
kāpnes ar betona, klasicisma stilā veidotām margām. Ēkas arhitektūra tika
iespējami tuvināta zudušajam oriģinālam, bet izmaiņas simbolizēja neobaroka
muižu dzīvojamo ēku celtniecības posmu Latvijas arhitektūrā. Pils interjeri
risināti klasicisma stila formās, pirmā stāva gaitenī saglabātas krusta velves,
otrā stāva zālē vēl šodien apskatāmi polihromu, kesonu ozolkoka griesti. Uz
augšējiem stāviem ved spirālveidīgas, kokā grieztas kāpnes ar koka margām,
pagriezienos pusloka balustrādes ar kanelūrām. Logiem iekštelpās veidotas
ovālas augšējās apmales slēģi.
1914. gadā muižu mantoja Aleksandra fon Grotes meita Elza fon
Grote, kuru tautā sauca par freileni. Šajā laikā muiža bija skaista un sakopta.
Pēc 1920. gada agrārās reformas Elzai fon Grotei nācās šķirties no lielākās
daļas muižas īpašumu. Viņai atstāja 50 hektārus zemes līdz ar saimniecības
ēkām, dzirnavām, oranžēriju un pārvaldnieku māju, kur viņa saimniekoja līdz
1939. gada rudenim, kad devās uz Vāciju.
Pēc 1920. gada agrārās reformas muižas ēkās atradās Mālpils
sešu klašu pamatskola, bet 1929. gadā to nodeva Latvijas Nacionālo atvaļināto
karavīru biedrībai, kas nolēma bijušajās muižas ēkās ierīkot sanatoriju
”Lāčplēši”. 1935. gadā bijušās muižas ēkas nopirka Mālpils pienotavas
grāmatvedis Teodors Kerselis.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā ēkas nacionalizēja, te
atradās Mājturības tehnikums (1940-1949), 1949. gadā tajās atvēra Mālpils Hidromeliorācijas
un celtniecības tehnikumu, kas šeit pastāvēja līdz 1965. gadam. Dārza māja tika
pārbūvēta un tur ierīkotas audzēkņu guļamistabas. Kādreizējās oranžērijas vietā
ierīkojas mazgātuves un tualetes, tika aizmūrēta parādes durvju aile. Bijušajā
stallī un ratnīcā ierīkoja mehāniskās darbnīcas un dzīvokļus. Arī pārējās
muižas kompleksā ēkas tika pārveidotas par dzīvokļiem un darbnīcām, pakāpeniski
ejot postā. 1965. gadā bijušajās muižas ēkās izvietojās Mālpils sovhoza
administrācija, bet 1966. gadā šeit iekārtoja Mālpils Zemkopības un
meliorācijas muzeju. 1992. gadā Mālpils muižu atdeva T. Kerseļa mantiniekam
Andrim Kerselim.
2003. gadā Mālpils muižu iegādājas tagadējais muižas
īpašnieks Aldis Plaudis. Muižas restaurācija sākās 2006. gadā un noslēdzās
2008. gada augustā.
Mālpils muižā restaurācijas laikā tika atjaunots un nomainīts
grīdas segums, restaurētas sienas, kāpnes un durvis. Tika atjaunota arī muižas
ārējā fasāde. Rekonstrukcijas laikā tika veikts muižas bojāto būvkonstrukciju
(arī apdares) demontāža, jumta nomaiņa, kā arī ēkas pārsegumu un stāvvadu
maiņa, tika uzstādīta jauna santehnika. Tika veikti arī vērienīgi
labiekārtošanas darbi- remontēti piebraucamie ceļi un ielas. Muižas apkārtējā
vide- pagalms un muižai pieguļošā parka teritorija- tika sakopta un
labiekārtota, tika uzstādīti soliņi, bruģēti celiņi, izveidotas strūklakas,
iztīrīts dīķis un veikti apzaļumošanas darbi visā muižas teritorijā. Mālpils
muižas kungu mājā tika atjaunoti kamīni un vairākas vecās podiņu krāsnis.
Atjaunotas tika arī vecās ozolkoka kāpnes, lielās deju zāles zvaigžņu parkets
un tumšie ozolkoka paneļu griesti. Muižas interjers ir papildināts ar
klasicisma un bīdermeijera stila antīkām mēbelēm – kumodēm, krēsliem, dīvāniem
un spoguļiem, latviešu vecmeistaru gleznām
un citiem antīkiem interjera priekšmetiem.
Mālpils muiža šodien ir ne tikai izcils klasicisma
arhitektūras piemineklis, bet arī interjera viesnīca ar 22 numuriem, gardēžu
restorānu un greznām svinību zālēm.
Īpašiem gadījumiem Mālpils muiža piedāvā ekskluzīvu
Jaunlaulāto numuru ar džakuzi, kura cenā iekļauts šampanietis, smaržīgās vannas
eļļas, vēlīnā izrakstīšanās un brokastis numurā. Muižas Luksus numuros valda
senlaicīgais stils, ar astoņpadsmitajam gadsimtam piederīgām mēbelēm un
interjeru. Divvietīgo numuru burvība ir vārdiem grūti izsakāma, katrs ir
pievilcīgs ar savu individualitāti! Muižas Mansardā ir izvietoti numuri, kuros
valda īpaša gaisotne, tos caurvij ozolkoka bēniņu sijas, radot īpašas sajūtas!
Mālpils muiža piedāvā ekskursijas, izbraucienus pa muižas
dīķi koka laivās, tējas malkošanu Tējas Namiņā, pastaigas pa senatnīgo muižas
parku, fotosesijas ar veclaicīgiem velosipēdiem, kā arī SPA procedūras un
baudīt gardas maltītes Mālpils muižas restorānā.
Aiz pils atrodas ainavisks 22 hektārus plašais muižas parks,
kas sākas ar nolaideno lauci pils terases priekšā un galveno dīķi. Pašreizējais
parka koku vecums ir ap 155 gadiem.
Pēc Mālpils muižas plāna, kas zīmēts laikā no 1856. līdz
1859.gadam, sākotnējā parka teritorija, iespējams, bijusi mazāka par esošo - pils
ar parādes laukumu, lauce aiz pils, garenais dīķis un augļu dārza teritorija
centrālajā laucē,kas sadalīta deviņos kvadrātos. Parks bija apjozts ar
laukakmeņu mūri, kura atliekas vēl šodien pamanāmas. Iespējams tas bijis muižas
parka kodols, kas vēlāk paplašinājies. Parkā izrakti četri dīķi (0.64 hektāri),
kurus savstarpēji saista caurtekas. Kādreiz pār vienu dīķi veda romantiskais
Mīlestības tiltiņš, tā šobrīd vairs nav. Paradoksāli, bet šo dīķi zemnieki
dēvējuši par Sibīrijas dīķi, jo barons bijis nežēlīgs pret strādniekiem dīķu
rakšanas laikā un darbs līdzinājies katorgas darbiem Sibīrijā. Agrāk kopā
bijuši savienoti trīs dīķi, tagad to ir tikai divi, trešais ir galīgi
aizlaists.
Barona fon Taubes laika parks 19.gadsimta vidū paplašināts ar
ainavu dārzu un daļēji saglabājies. No pils terases puses pāri galvenajam
dīķiem paveras plāša perspektīva, brīva no kokiem. To veido glīta ozolu aleja.
Parkā aug vietējo koku un krūmu sugas,kuru vidū ir atsevišķas
eksotiskas,piemēram, sudraba kļava, Kolorādo egle, pelēkais riekstkoks ,
Holandes liepa u. c. Parkā izveidoti pastaigu celiņi brīvā formā. Vēl nesen
pils pagalmā varēja priecāties par glīti izveidotajiem soliem, kas balstījās uz
akmens mūriem. Tādi paši soli un līdzi būvēti tiltiņi rotāja arī takas un ceļus
pāri grāvjiem vecajā muižas parkā.
Parka izveide bija rūpīgi pārdomāta un izplānota. Koku un
krūmu grupas izkārtoja tā, lai veidotos skaistas skatu perspektīvas un izmeklētu
koku vai stādījumu grupu, lielu uzmanību pievērsa lapotņu krāsai un formai,
Pastaigām, pārdomām domātā parka romantisko noskaņu papildināja parka
arhitektūra — lapenes, paviljoni, tējas namiņi, mākslīgās pilsdrupas,
skulptūras.
Izmantotie literārie avoti:
Fotografijas:
Iveta Stepānova