Bauska ir pilsēta Zemgalē, Bauskas novada centrs, 67 km
attālumā no Rīgas. Bauskā Mūsa un Mēmele saplūstot izveido Lielupi. Cauri
pilsētai iet starptautiskā Via Baltica šoseja. Pilsētā dzīvojošās tautības pilsētu
ir saukušas dažādi; vācu Bauske vai Bausken, ebreji Boisk vai Boysk, poļu
Bowsk, krievu Бауск.
Līdz 13. gadsimtam Bauskas apkārtne atradās Upmales zemē,
vēlāk Livonijas konfederācijas sastāvā. 15. gs. vidū Livonijas ordenis Mēmeles
un Mūsas sateces vietā uzbūvēja Bauskas pili, blakus cietoksnim izveidojās
Vairogmiests.
Kopš 1561. gada Bauskas pils bija viena no Kurzemes un
Zemgales hercogistes valdnieka Gotharda Ketlera rezidencēm. Pēc Livonijas kara
beigām 1584. gadā hercogs Gothards Ketlers lika amatnieku apmetni pārvietot
tālāk no pils tagadējās Bauskas vecpilsētas vietā. 1609. gadā hercogs Frīdrihs
Ketlers Bauskas pilsētai dāvināja zīmogu ar lauvas attēlu. Lielā Ziemeļu kara
laikā 1706. gadā krievu karaspēks atkāpjoties uzspridzināja Bauskas pili,
turpmāk to vairs neatjaunoja. Pēc kara beigām Lielā mēra epidēmijas laikā
nomira aptuveni puse no Bauskas iedzīvotājiem.
1609.gadā Zemgales hercogs Frīdrihs Bauskai dāvināja spiedogu
ar lauvas attēlu. Šo notikumu var uzskatīt par pilsētas tiesību piešķiršanu.
1615.gadā Frīdrihs dāvāja pilsētai privilēģiju būvēt rātsnamu. Bauskas rātsnams
līdz 1740.gadam bija otrs lielākais Latvijā, aiz Rīgas. Savukārt 1635.gadā
hercogs pilsētai piešķīra kārtības rulli (to varētu dēvēt par pašvaldības
nolikumu), kurā noteica birģermeistara, piecu rātskungu, fogta, rātes
sekretāra, bāriņtiesas un pārvaldes tiesas pilnvaras.
17.gs un 18.gs karos
pilsētu un pili vairākkārt okupēja gan zviedru, gan poļu karaspēks, gan krievu
karaspēks. Lai gan uz Ziemeļu kara laiku attiecināma leģenda par Krievijas cara
Pētera I un Polijas karaļa Augusta Stiprā pusdienām uz laukakmens Kalēju ielā,
tomēr šie vīri Bauskā nav rādījušies. Toties viņu pretinieks - Zviedrijas
karalis Kārlis XII gan Bauskā sabija veselas divas nedēļas un pašrocīgi vadīja
pils nocietinājumu uzlabošanas darbus. 1706.gadā krievu karaspēks atkāpjoties
pili uzspridzināja, turpmāk tā uz vairākiem gadsimtiem kļuva par pilsdrupām.
Nedaudz vēlāk pilsēta zaudēja vēl kādu ievērojamu celtni – 1733.gadā nodega
latviešu draudzei piederošā Sv.Trīsvienības baznīca, kas atradās tagadējā
Saules dārza vietā. Drīz vien atklājās, ka tā bijusi ļaunprātīga dedzināšana,
un vainīgo – septiņpadsmit gadīgo skrodera mācekli Mihaelu Kristoferu Heinšu
sadedzināja uz sārta, kas bija sakrauts no baznīcas nodeguļiem. Turpmāk
latviešu draudzes dievkalpojumi notika vācu draudzei piederošajā Sv.Gara
baznīcā.
1812.gadā Bauskā
ienāca Napoleona karaspēka prūšu vienības. Pilsētas tuvumā notika nelielas
sadursmes ar krievu karaspēku, bet lielāka kauja izraisījās pie Iecavas.
Pilsēta šajā karā daudz necieta, bet tās vizuālo pievilcību 1815.gadā pabojāja
negaiss. Zibens iespēra Sv.Gara baznīcas torņa smailē, un to nācās nojaukt.
Slaidās torņa smailes vietā tika uzbūvēts zems teltsveida pagaidu jumtiņš, un
tas tāds ir palicis līdz šodienai.
Gandrīz visu 19.gs
baušķenieku vairākums bija ebreji. Piemēram, 1881.gada tautas skaitīšanas datos
redzams, ka no 6058 pilsētniekiem ebreji bija 3631. Tolaik pilsētā bija
vairākas sinagogas.
No 1909.gada Bauskā
ir pieejami telefona sakari, bet no 1916.gada – pilsētas ielu elektriskais
apgaismojums. Tajā pat gadā tika izbūvēta šaursliežu dzelzceļa līnija Bauska –
Meitene.
1918.gada 17.novembrī
pilsētā notiek pašvaldības vēlēšanas. Jaunievēlētā Pagaidu dome uz pirmo sēdi
sanāca 30.novembrī un pirmo reizi pilsētas vēsturē lēmējvaras sanāksme notika
latviešu valodā. Nākamajā gadā Bausku nācās divreiz atbrīvot no iebrucējiem:
martā no sarkanarmiešiem, bet novembrī no bermontiešiem.
1928.gada vasarā daļu
no Bauskas vecpilsētas izpostīja plūdi, ko izraisīja baļķu sastrēgums pie
Mēmeles tilta. To var dēvēt par 20.gs lielāko civilo katastrofu pilsētā.
1930.gadā pabeidza
moderno speciāli pilsētas pamatskolas vajadzībām celtu ēku, tajā kā
apakšīrniece iekārtojās arī Bauskas Valsts ģimnāzija. Tagad šajā ēkā mīt
2011.gadā izveidotās izglītības iestādes - Bauskas sākumskola un Bauskas Valsts
ģimnāzija.
1941.gada 14.jūnijā
padomju okupācijas varas pārstāvji arestēja un deportēja 88 pilsētniekus.
1943.gadā notika
Bauskas 500 gadu jubilejas svinības. Šo jubileju atzīmēja par pamatu izvēloties
1443.gadu, kad pirmo reizi minēta pils celtniecība. 1944.gada vasarā
baušķenieki izveidoja brīvprātīgo bataljonu, kas kopā ar citām latviešu un vācu
vienībām iesaistījās savas pilsētas aizstāvēšanā pret uzbrūkošo Sarkano armiju.
Tas bija vienīgais gadījums visā Latvijā, kad apriņķa priekšnieks saorganizēja
brīvprātīgo vienību un piedalījās savas pilsētas aizstāvēšanā. Pusotru mēnesi ilgajās
cīņās pilsēta tika smagi izpostīta. 1950.gadā, nolīdzinot drupas vienā
vecpilsētas kvartālā, tika izveidots jaunais kolhozu tirgus (tagad – Vecais
tirgus).
Otrā pasaules kara laikā 1944. gada vasarā apmēram pusotru mēnesi Bauska atradās piefrontes zonā, kas gāja pa Mēmeles – Mūsas – Lielupes upēm, kaujās nopostīja aptuveni trešdaļu Bauskas pilsētas ēku.
1954.gadā
ekspluatācijā nodots kinoteātris, 1959.gadā – universālveikals, bet 1963.gadā –
2.vidusskolas ēka.
1989.gada 23.augustā
cauri pilsētai vijās „Baltijas ceļš”, kad visu triju Baltijas republiku
iedzīvotāji simboliski sadevās rokās, lai visai pasaulei demonstrētu vēlmi pēc
neatkarības.
1992.gada 11.novembrī
tika atklāts ar zemgaļu kareivja skulptūru rotātais Brīvības piemineklis
(akmenī kaltā pamatne pilsētu rotā kopš 1929.gada).
2008.gada 18.
novembrī turpat blakus tika atklāta piemiņas vieta cīnītājiem pret padomju
okupācijas varu un represētajiem.
Bauskas pils
Pils atrodas Bauskas pilsētas teritorijā, gleznainā ainavā uz
zemes strēles starp Mūsas un Mēmeles upi, netālu no vietas, kur, tām saplūstot,
veidojas Lielupe. Bauskas pils ansamblis sastāv no divām daļām. Vecākā –
Livonijas ordeņpils – ir celta 15. gadsimta vidū, bet līdz mūsdienām ir
saglabājušās tikai drupas. Jaunākā – Kurzemes hercogu rezidence – tika uzbūvēta
16. gadsimta beigās.
Bauskas pils raksturo 15.–17. gadsimta militāro būvju
arhitektūru Latvijā. Tās vecākā daļa ir vienīgais speciāli ugunsšaujamo ieroču
lietošanai celtais Livonijas ordeņa cietoksnis, bet jaunākā daļa – ar
bastioniem, aizsardzības sienām un zemes vaļņiem nocietināta rezidences tipa
pils.
Celtne ir vienīgā daļēji saglabājusies Kurzemes un Zemgales
hercogu Ketleru rezidence, kā arī vienīgais arhitektūras piemineklis Latvijā,
kas ilustrē manierisma laika piļu arhitektūras un lietišķidekoratīvās mākslas
izpausmes Kurzemes hercogistē.
