Viena no ziemas saulgriežu raksturīgākajām tradīcijām ir
bluķa vilkšana – no sētas uz sētu dodas ķekatnieki, aiz sevis velkot bluķi, tā
savācot visas likstas un nebūšanas, kas bijušas aizvadītajā gadā. Bluķa
vilkšana ir viena no senākajām Ziemassvētku rituālajām norisēm. Ar Bluķa vakaru
beidzas iepriekšējais un sākas jaunais Saules gads. Dziedot Ziemassvētku
dziesmas, bluķi ar virvēm savulaik vilka pa laukiem, dārziem, apkārt kūtīm,
staļļiem un mājai, lai visbeidzot sadedzinātu. Degošajam bluķim lēca pāri, jo
ticēja, ka tas, tāpat kā Jāņu ugunskurs dod svētību visiem, kas atrodas liesmu
tuvumā.
Bluķi dedzinot ikviens var ugunij atdot gada laikā sakrātās
sliktās domas, neveiksmes un bailes, kā arī sasildīt nosalušās rokas un baudīt
siltu tēju ar kraukšķīgām piparkūkām.
Šis vakars atgādina par senu rituālu darbību - bluķa velšanu,
atdarinot saules gaitu. Saulgriežu vakars dažos novados tiek saukts arī par
ķūķu (varianti - ķoču, kūķu, ķūcu) vakaru, liecinot par senu rituālu svētku
ēdienu izvēlē, kam bija jāveicina turība un labklājība. To pagatavoja no
lobītiem (piestā sagrūstiem) miežu vai kviešu graudiem, kurus vārīja kopā ar
cūkas galvas pusi; klāt mēdz pievienot arī zirņus un pupas.
Vēl plašāk pazīstama Ziemassvētku tradīcija bija ķekatās
iešana vai čigānos iešana. Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, gāja no viena
ciema uz otru, lai nestu tur svētību un aizdzītu prom dažādus ļaunos garus.
Tāpēc ķekatniekus visur labprāt uzņēma un pacienāja. Budēļu vadonim - budēļu tēvainim
jeb budēļu vecajam, kas bija visa ķekatnieku pulka vadonis, līdzi allaž bija
rīkste, ar ko nopērt visus mājas ļaudis. Šī budēļtēva dzīvības rīkste, kam
latviešu tradīcijā piedēvēts burvju spēks - veselības, auglības un tikumības
nesējas statuss, sasaucas ar visā Eiropā izplatīto paradumu ziemas saulgriežus
sagaidīt ar izplaucētiem zariem, kurus ņēma līdzi gājienos un, pieskardamies ar
tiem cilvēkiem un kustoņiem, pārnesa uz tiem dzīvības spēku, kas mīt šajos
zaros. [2] Kurzemes un Zemgales novados ķekatas jeb ķiņķēziņus (ķēmus) sauca
par budēļiem (arī bubuļiem, buduļiem, bukiem, būzaļiem, buzuļiem) vai danča
bērniem, Vidzemes novados par vecīšiem, maskām (maskaratiem), skutelniekiem
(suselniekiem), nūjiniekiem (kūjiniekiem), preiļiem, kurciemiem. Latgales
novados ķekatniekus sauca par kaļedām (kaladniekiem) vai talderiem.
Maskošanās idejas pamatā ir seni auglības riti. Parasti
maskās mēģināja attēlot tos garus, kuriem gribēja pielabināties vai arī
iespaidot. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska,
jo lācis ar savu rūkšanu spējot aizbaidīt visus ļaunos garus. Buka masku
izgatavoja, zem palaga piestiprinot līksti ar lokumu uz leju, ko pārklāja ar
palagu un pielika ragus un bārdu, bet dzērvi - apgriežot kažoku uz otru pusi un
vienā piedurknē iebāžot cirvi ar pietu, kam abās pusēs piesēja karotes, kas
izskatījās pēc ausīm un knābi, kuru varēja grozīt. Ķekatnieku paraža bija arī
pārģērbšanās par nāvi, kad kāds no ķekatniekiem uzsedza sev baltu palagu,
pagatavoja no rāceņiem liekus zobus. Vienā rokā turēja kādu koka dunci, kas
bija notraipīts sarkanā krāsā, otrā rokā nesa šķīvi, kurā bija ielikta kāda
degoša viela. Šīs uguns liesmās nāves seja izskatījās bāla, līķim līdzīga.
Šogad Bluķa vakara galvenā ievirze būs saistīta ar bungām un
bungošanu. Bungas ir sens rituālais instruments, ar kuras skaņām dziedēja
cilvēkus, paziņoja svarīgus notikumus, cīnījās pret ienaidnieku, svinēja
svētkus.
Svētku norisē piedalījās Rīgas folkloras kopas – «Grodi»,
«Garataka», «Skandinieki», «Budēļi», «Berendejka», «Iļjinskaja pjatņica»,
«Rija», «Vilkači», «Vilcenes», «Mālis», Katlakalna «Rāmupe», Līvānu
«Ceiruļeits» un Bārbeles folkloras kopa.
