Valmiera ir
Latvijas republikas nozīmes pilsēta, bijušā Valmieras rajona
centrs. Platība 18,2 km2. Valmiera atrodas 107 km no Rīgas un 50 km
no Igaunijas robežas. Valmiera robežojas ziemeļos un
ziemeļaustrumos ar Burtnieku novadu, rietumos ar Valmieras novadu,
bet dienvidos un austrumos ar Beverīnas novadu. Valmieru divās
daļās sadala viena no skaistākajām Latvijas upēm — Gauja.
Vēsture
Valmieras
novads ir viens no vissenāk apdzīvotajiem Latvijas reģioniem.
Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka cilvēki te ir dzīvojuši jau
pirms 9000 gadiem. Apmetne tagadējās Valmieras vietā pastāvējusi
jau 11. gadsimtā un ietilpa seno latgaļu apdzīvotās Tālavas
teritorijā. Pilsēta atradās pie lielā tirdzniecības ceļa, kas
latīņu tekstos saukts par via Ruthenorum un gāja gar Gauju uz rūsu
pārvaldīto Pleskavu un Novgorodu. Aiz Valmieras tas sadalījās
divos virzienos - uz Pleskavu un Tērbatu. 1214.gadā Metimnes
pilskalnā apmetās no Pleskavas padzītais kņazs Vladimirs
Mstislavičs ar kura vārdu, iespējams, saistīta vēlākā
Valmieras nosaukuma izcelsme. 1224. gadā Tālavas dalīšanas līguma
rezultātā Gaujas tirdzniecības ceļš (t.s. "Gaujas
koridors") nonāca Zobenbrāļu ordeņa kontrolē, kas šeit
lika pamatus ordeņa pilij. Pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves 1237.
gadā Valmieru pārņēma Livonijas ordenis. 1283. gadā Livonijas
ordeņa mestrs Villekens fon Endorps veica Valmieras pils (Wolmar) un
Sv. Sīmaņa baznīcas celtniecību Gaujas krastos.
1323. gadā
Valmiera pirmo reizi pieminēta kā "Valdemāra pilsēta",
bet, iespējams, faktiskā pilsētas dibināšana bijusi vismaz 40
gadu pirms tam, ap 1283. gadu.
14. gs. tā
kļuva par Hanzas savienības locekli. Izdevīgā atrašanās vieta
seno tirdzniecības ceļu tuvumā veicināja pilsētas attīstību un
tirdzniecības pieaugumu. 1413. gadā Žilbērs de Lanuā Valmieru
aprakstīja kā nocietinātu pilsētu: "No turienes [Siguldas]
uz priekšu es vienmēr devos pa minēto Livonijas zemi no vienas
pilsētas uz otru, pa starpām arī pa pilīm, nocietinātām vietām
un komandantūrām, kas piederēja minētā ordeņa mestram, un es
nonācu kādā lielā nocietinātā pilsētā, vārdā Cēsis, un arī
Valmierā (Weldemaer), kas ir nocietināta pilsēta un komandantūra
(ville fermée et commanderie)."[4] 14.-16. gs. te sanāca
vairākas landtāgu un pilsētu pārstāvju sapulces. 1583. gadā pēc
Livonijas kara beigām izpostītā Valmiera tiek iekļauta
Polijas-Lietuvas kopvalstij piederošajā Cēsu vaivadijā. 1622.
gadā pēc Poļu-zviedru kara Valmiera nonāca Zviedrijas valsts
kanclera Aksels Oksenšernas pārvaldījumā, viņa dzimtas ģerboņa
vērša piere joprojām rotā pilsētas ģērboni. Valmieru postīja
Otrais Ziemeļu karš, Lielais Ziemeļu karš, mēra epidēmija, kā
rezultātā pilsēta panīka. 1738. gadā M.E. fon Hallarte Valmierā
atvēra brāļu draudžu skolotāju semināru, kas kļuva par jaunās
atmodas kustības viduspunktu. 1785. gadā Valmiera ieguva apriņķa
pilsētas tiesības. Saimniecisko uzplaukumu veicināja pirmais koka
tilts pār Gauju 1865. gadā un Rīgas-Pēterburgas dzelzceļš 1899.
gadā. Tika dibinātas pirmās rūpnīcas, abos Gaujas krastos
attīstījās jaunas pilsētas daļas. 1906. gadā notikušajās
pilsētas domes vēlēšanās pārsvaru guva latvieši (no 24
domniekiem 18 bija latvieši, 5 vācieši un viens krievs), kas par
Valmieras pilsētas galvu ievēlēja Valmieras pilsētas ārstu
Georgu Apini.
19. gs.
beigās un 20. gs. sākumā Valmierā tika nodibinātas vairākas
mācību iestādes, piemēram, Valkas-Valmieras skolotāju seminārs,
sieviešu ģimnāzija (tagadējā Valmieras pamatskola),
tirdzniecības skola, kas Valmieru padarīja par Vidzemes izglītības
centru. Starpkaru periodā lielākais uzņēmums pilsētā bija
"Bekona eksporta" fabrika. Darbojās Ziemeļlatvijas
teātris, notika dažādi kultūras un sporta pasākumi, arī
soļošanas sacensības, kurās piedalījās pasaules rekordists
soļošanā Jānis Daliņš.
Otrā
pasaules kara laikā 1944.gadā 1/3 pilsētas tika pilnībā
nopostīta, pilsētas centrs izdega un pēckara gados to būvēja no
jauna. Ir saglabājusies vecākā koka ēka Valmierā - Vecā
aptieka.
