Cēsu pilsdrupas no iekšpuses jaunās pils muzejs

Cēsis - senatne mūsdienās

Cēsis ir pilsēta Latvijā, Vidzemes augstienes ziemeļu daļā, Cēsu novada administratīvais centrs. Cēsis atrodas 90 km no Rīgas. Gar pilsētu plūst Gaujas upe. Cēsis ir viena no vecākajām pilsētām Latvijā, Hanzas savienības pilsēta un viena no Livonijas ordeņa meistara rezidencēm (1237—1561). Cēsis bija viena no Latvijas pilsētām, kas piedalījās konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2014. gadā, taču 2009. gada 15. septembrī Eiropas Komisijas žūrija ieteica šo statusu Latvijā piešķirt Rīgai.

Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un Idumejas zemēm. Šeit saplūda kopā vikingu-krievu tirdzniecības ceļa ziemeļu un austrumu nozarojumi. Jau tas vien, ka krievu valodā ir veci nosaukumi Adzelei (Očela), Alūksnei (Olysta) un Cēsīm (Kesj), liecina, ka pleskaviešiem un novgorodiešiem šie tirdzniecības punkti bija pazīstami jau pirms vācu laikiem. 11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, kuri apmetās Riekstu kalnā (atrodas Pils parkā). Riekstu kalnā uzbūvēja koka pili aizsardzības nolūkiem, ko vācu krustneši sauca vendu vārdā — par Venden. No tā arī cēlies pilsētas vāciskais nosaukums.

Livonijas laiks Cēsis

Bīskaps Alberts krustnešu iekaroto zemi sadalīja starp Rīgas bīskapiju un ordeni, pēdējam piešķirot kreiso Gaujas krastu. Cēsis kļuva par zobenbrāļu ordeņa bāzi, no kurienes viņi iesāka latviešu un igauņu pakļaušanu. 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja kristīgajā ticībā un līdz ar to kļuva par Livonijas bīskapijas pavalstniekiem. Vairākus gadus zobenbrāļi dzīvoja vendu koka pilī Riekstu kalnā (Vecpilī). 1208. gadā Tālavas latviešu kungi Tālivaldis, Varidotis un Rūsiņš un Cēsu Bertolds parakstīja pret igauņiem vērstu draudzības līgumu. Bertolds vēlāk Cēsu pilī pildījis ordeņa meistara vietnieka amatu. Tāpēc vācieši šo pili un vēlāko mestra rezidenci tolaik sauca par Bertholdsburg, bet Novgorodas un Pleskavas krievi par Pertuev gorod. Mūra pils celtniecība noritēja no 1206. līdz 1236. gadam ordeņa mestru Venno un Folkvīna vadībā.

Pils kļuva par Cēsu komturu un fogtu mītni. Iespējams, ka pirmā Zobenbrāļu ordeņa meistara Venno vārds vēl tagad saglabājies Cēsu igauniskajā nosaukumā (Võnnu). Tā kļuva par galveno atbalsta punktu tālākiem karagājieniem pret latviešiem un igauņiem. 1210. gadā liels igauņu karaspēks aplenca Cēsu veco koka pili, kurā zobenbrāļi toreiz vēl dzīvoja kopā ar vendiem. Igauņi sakrāva lielas baļķu grēdas un pielika tām uguni, lai aizdedzinātu pili, un no mežiem atvilka lielus kokus ar visām saknēm, no tiem izveidoja kaut ko līdzīgu aplenkumtornim, kuru viņi nostiprināja un nodrošināja ar citiem baļķiem, un, cīnīdamies no apakšas, arī no augšas sīvi uzbruka pils ļaudīm ar uguni un dūmiem. 1221. gadā Indriķa hronikā par novgorodiešu iebrukumu pieminētas mājas un ciems Cēsu pils tuvumā.

1225. gadā Romas pāvesta legāts Vilhelms no Modenas savā ceļojuma aprakstā min, ka pie pils dzīvojuši latvieši un vācieši. 1226. gadā rakstos parādās Cēsu rātskungs Teodorihs, tātad Cēsīm jau bijusi rāte un pilsētas tiesības. 1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi. Tāpat celtniecība vērsās plašumā arī pie pils esošajā ciemā.

1262. gadā Cēsu iedzīvotāji atvairīja Mindauga vadītā Lietuvas karaspēka uzbrukumu. Žemaišu vadonis Tranaitis bija viņam solījis letu un līvu atbalstu, tomēr Cēsu pils aizstāvji viņam nepadevās un Mindaugs lika saviem pulkiem doties mājup.

1271. gadā dokumentā ir minēts, ka Cēsīm ir zīmogs ar Svētās Katrīnas attēlu. 1280. gadā Atskaņu hronikā minēts, ka Cēsu zemessargi Rīgas aizstāvēšanā pret zemgaļiem devušies ar sarkanbaltsarkanu karogu. Hronists to nosaucis par "latviešu karogu". 1284. gadā tiek iesvētīta Cēsu baznīca kā Livonijas ordeņa Doma baznīca.

Livonijas pilsoņu kara laikā no 1297. līdz 1330. gadam Cēsu pils pirmo reizi bija Livonijas ordeņa mestru rezidence. 1383. gadā Cēsis jau minēta kā pilsēta, kuru aptvēra mūri ar trīs torņiem un četriem vārtiem. 1429.-1434. un 1470.-1471. gadā Cēsu pilī īslaicīgi apmetās Livonijas ordeņa mestrs. Tirdzniecības attīstība 15. gadsimtā veicināja tālāku Cēsu attīstību. Cēsis kļuva par Hanzas pilsētu, bet 15. gadsimta beigās Cēsu pilsēta ieguva tiesības kalt naudu. Tirgotājiem lielāko peļņu deva tirdzniecība ar Krieviju, jo tajā sākotnēji galvenais tirdzniecības ceļš gāja gar Cēsīm un tālāk caur Tērbatu, kur atradās plašas preču noliktavas. Arī pašā Cēsu pilsētā Novgorodas un Pleskavas tirgotājiem bija savas noliktavas. Cēsu saimnieciskā loma vēl vairāk nostiprinājās, kad 16.gs. tirdzniecības ceļš caur Tērbatu vairs netika plaši lietots. Tā vietā kravu plūsma starp Rietumeiropu un Krieviju virzījās no Cēsim gar Raunu, Smilteni, Api un tālāk uz Pleskavu un Novgorodu. Šajā kravu plūsmā nozīmīgu vietu ieņēma sāls un siļķes, kuras no Rietumeiropas veda uz Krieviju, pretējā virzienā transportējot vasku, kažokādas u.c. 1413. gadā Žilbērs de Lanuā Cēsis aprakstīja kā lielu nocietinātu pilsētu: "No turienes [Siguldas] uz priekšu es vienmēr devos pa minēto Livonijas zemi no vienas pilsētas uz otru, pa starpām arī pa pilīm, nocietinātām vietām un komandantūrām, kas piederēja minētā ordeņa mestram, un es nonācu kādā lielā nocietinātā pilsētā, vārdā Cēsis (une grosse ville fermée nommée Winde), kas ir komandantūra un pils."

1481. gadā uz Cēsu pili no Rīgas ordeņa pils tika pārvests Livonijas arhīvs, zelta, sudraba, dārglietu un citu bagātību krājumi un Cēsis kļuva par pastāvīgo Livonijas ordeņa galvaspilsētu. Cēsu labklājība un uzplaukums turpinājās visu Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laiku — vairāk kā 40 gadus. Taču, kad Pletenbergs nomira Cēsu pilī 1535. gadā, Krievija, kuras karaspēku viņš vairākkārt bija sakāvis, atsāka izvirzīt savas pretenzijas uz Vidzemi.

Livonijas karš

Livonijas kara laikā 1559.-1560. gadā Krievijas cara Ivana IV karaspēks nopostīja Cēsu pilsētu, bet pili neieņēma. 1566. gadā pēc Livonijas bruņniecības padošanās akta parakstīšanas ("Sigismunda Augusta privilēģija") Cēsis tika iekļautas Lietuvas dižkunigaitijai piederošās "Livonijas kunigaitijas" (jeb Livonijas hercogistes) sastāvā. 1569. gadā pēc Žečpospoļitas izveides, tā kļuva par abu valstu kopēju domēni (kondomīniju). 1577. gadā latvieši zemessargi padzina poļu garnizonu no Cēsu pils un tajā apmetās princis Magnuss, kurš nosacīti skaitījās Livonijas valdnieks. Ivans IV atkārtoti iebruka Vidzemē un ieņēma Cēsu pili un pilsētu. Lai gan Magnuss Cēsis jau bija apsolījis atdot krievu karaspēkam, pilsētas aizstāvji padoties atteicās. Nevēloties nonākt krievu rokās, Cēsu pili tās aizstāvji, skaitā ap 300, to skaitā arī sievietes un bērni, paši uzspridzināja, paliekot aprakti zem tās drupām. Drīz pēc tam poļu, vācu un latviešu zemessardze pili atguva. 1578. gadā pili atkal aplenca ap 18 000 krievu un tatāru karavīru, bet šoreiz uzvaru guva pils aizstāvji. 1582. gadā pēc Livonijas kara beigām Cēsis kļuva par Pārdaugavas hercogistes katoļu bīskapa apmešanās vietu. 1598. gadā Cēsis kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldītās Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijas galveno pilsētu.

Zviedrijas un Krievijas sastāvā

Poļu-zviedru kara laikā Cēsis vairākkārtīgi ieņēma viena vai otra karojošā puse, līdz 1625. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs galīgi pakļāva pilsētu.[8] 1657. gada oktobrī Otrā Ziemeļu kara laikā Cēsis ieņēma Lietuvas lielkņazistes karaspēks, kas uz laiku atjaunoja Cēsu vaivadijas pašpārvaldi. Jau 1658. gada jūlijā Zviedru Vidzemes militārā virspavēlnieka Roberta Duglasa vadītais zviedru karaspēks atguva Cēsis. 1665. gadā atvērta pirmā publiskā slimnīca. 1671. gadā pilsētu nopostīja liels ugunsgrēks. 1700. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Cēsis ieņēma Saksijas karaspēks. 1701. gadā tās atkaroja zviedri.

1703. gadā pilsētu un pili iekaroja Krievijas karaspēks, pili krievi vairs neatjaunoja. 1748. gadā lielā ugunsgrēka laikā gājis bojā pilsētas rātsnams un lielākā daļa pilsētas. Kara un ugunsgrēka postījumu rezultātā Cēsis kļuva par nožēlojamu sādžu — 1764. gadā tajā skaitījās tikai 70 namu ar apmēram 600 iedzīvotājiem.[9] Piemēram, Krievijas lielkanclers Aleksejs Bestuževs-Rjumins, kuram Krievijas cariene Elizabete bija uzdāvinājusi Cēsu pili, nonācis konfliktā ar Cēsu pilsētu, pavēlēja uzart pilsētas ielas un apsēt tās ar auzām. Par šo "sējumu" postīšanu draudēja miesassods vai pat nāvessods.[9] 1777. gadā Cēsu pilsmuižu iegādājās Karls Eberhards fon Zīverss. 1782. gadā nodibināta dziedāšanas biedrība "Harmonija". 1783. gadā tika atvērta jauna skolas ēka, kas vēl tagad ir viens no ģimnāzijas korpusiem. 1785. gadā Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu. Šajā laikā Cēsīs dzīvoja vairāk nekā 1000 iedzīvotāju. 1814. gadā nodibināta Cēsu pilsētas namnieku biedrība "Muse" pēc Rīgas līdzīga nosaukuma biedrības parauga. Cēsu iedzīvotāju skaits strauji pieauga 19. gadsimtā: no 1 300 iedzīvotājiem 1817. gadā tas palielinājās līdz 6 356 iedzīvotājiem 1897. gadā.

1826. gadā Bērzaines muižu pie Cēsīm savā īpašumā ieguva pedagogs Alberts Holanders un uz šejieni pārcēla savu privāto 1825. gadā Vecbrenguļos dibināto ģimnāziju, kura ieguva Bērzaines ģimnāzijas nosaukumu. 1882. gadā tika uzcelta jauna ģimnāzijas ēka.[10] 20. gadsimta sākumā Cēsis bija lielākā pilsēta Vidzemē (ja neskaita Valku, kuru vēlāk sadalīja 2 pilsētās). 1915. gadā 1. pasaules kara sākumā pilsētā ieradās tūkstošiem no Kurzemes un Zemgales padzīto bēgļu. Tika nodibināta bēgļu apgādāšanas komiteja, kas algoja ārstu un divas žēlsirdīgās māsas, kā arī katru dienu izsniedza ap 1700 maltīšu. 1917. gada oktobrī vara Cēsīs nonāk Latviešu strēlnieku komitejas rokās (Iskolata republika). 1918. gada 18. februārī Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemi par labu Vācijai (Brestļitovskas miera līgums), 20. februārī Cēsis ieņēma ķeizariskās Vācijas armija.

Latvijas pirmās brīvvalsts gadi, Padomju un vācu okupācija

1918. gada 18. novembrī pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētā tika nodibināta Cēsu rota, kas 8. decembrī kļuva par vienu no pirmajām nacionālā karaspēka vienībām. 1918. gada 23. decembrī pilsētu ieņēma lielinieki. 1919. gada 31. maijā Cēsis atbrīvoja Ziemeļlatvijas partizāni, bet 1. jūnijā pilsētā ienāca 2. Cēsu kājnieku pulks, kura sastāvā izveidoja Cēsu 8. (skolnieku) rotu. 1919. gada 6.-23. jūnijā pie Cēsīm latviešu un igauņu karaspēks sakāva uzbrūkošo vācbaltiešu landesvēru (Cēsu kaujas), kas piespieda vāciešus noslēgt Strazdumuižas pamiera līgumu. 1925. gadā atvērta mūzikas skola. 1935. gadā pils parkā izveidotas terases un kāpnes (arh. J.Rozenbergs) ar skulptūrām (tēln. K.Jansons un R.Āboltiņš). 1939. gadā uzcelta Cēsu Valsts Draudzīgā aicinājuma ģimnāzija. 1940. gada 17. jūnijā pilsētu okupēja Sarkanā armija. 1941. gada 14. jūnijā tika veiktas pirmās iedzīvotāju masveida deportācijas. 1941. gada 5. jūlijā pilsētu okupēja nacistiskās Vācijas armija, bet 1944. gada 26. septembrī pilsētu atguva Sarkanā armija. 1949. gada 25. martā tika veiktas iedzīvotāju masveida deportācijas.

Ordeņa pils

Pils bija viens no stiprākajiem Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeņa cietokšņiem Baltijā un Livonijas ordeņa mestru rezidence, kura celtniecība sākta 1207. gadā. Pils stipri cieta 16. un 17. gs. karos, un pēc postījumiem Lielā Ziemeļu kara laikā tā vairs netika atjaunota.

Pils parks

Cēsu pilsmuižas īpašnieka grāfa Karla Gustava fon Zīversa laikā izveidoto Pils parku uzskata par vienu no visizcilākajiem un savdabīgākajiem 19.gadsimta sākuma ainavu parkiem Latvijā. Pils parka ainavā iekļauta iespaidīgā senā vendu pilskalna - Riekstu kalna siluets. Meistarīgi izmantoti strauti un avoti, paugurainais reljefs ar smilšakmens atsegumiem, to visu papildinot ar romantismam raksturīgajiem tiltiņiem un paviljoniem. Pils parka veidotāji savulaik devuši īpašus vietvārdus pils parka objektiem. Īpašā vārdā, par godu pils parka veidotājam grāfam Karlam Gustavam fon Zīversam, nodēvēts Kārļa kalns pils parkā pie dīķa. Parkā atrodas arī Minadoras kalns, Šarlotes sala, Emanuela terase. Tie visi ir grāfa Karla Gustava fon Zīversa tuvāko ģimenes locekļu vārdi.

Jaunā pils

Pils uzcelta vecās ordeņpils vārtu nocietinājuma vietā 18. gs. beigās. Sākumā tā kalpojusi kā grāfu Zīversu dzimtas dzīvojamā māja, vēlāk tajā darbojusies ūdens dziedinātava, virsnieku klubs un pēc Otrā pasaules kara te tika ierīkoti apmēram 40 dzīvokļi. Kopš 1949. gada pilī iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs.

Maija parks

Parks veidots XIX gs., kad parku arhitektūrā modē nāca romantiskas pilsdrupas. Parks ir raksturīgs šī veida paraugs ar mākslīgu dīķi, terasēm un apstādījumiem.

Parka vecākais nosaukums ir Alekša parks. Par Alekša parku ir ziņas, ka tā augsto liepu rindas stādījis E.Veidenbauma vectēvs Kaspars Veidenbaums, kurš tajā laikā bija Cēsu pilsmuižas dārznieks. Parka rietumu malā kādreiz kuploja veca liepa par kuru stāstīja, ka to stādījis Krievijas cars Pēteris I.

2005. gadā Cēsis kļuva par pirmo Latvijas pilsētu, kur savu mājvietu atradis melno gulbju pāris no Lisabonas, bet šodien kā viens no sakoptākajiem kultūras pieminekļiem Latvijā, parks lepojas ar mastā uzvilkto Eiropas kultūras mantojuma zilo karogu.

Cēsu pils ir bijis viens no nozīmīgākajiem Vācu ordeņa politiskajiem, administratīvajiem un saimnieciskajiem centriem Livonijā, kas līdz mūsdienām saglabājies kā pats iespaidīgākais pils drupu ansamblis Latvijā. Savukārt Jaunā pils ir iecelta kādreizējās Livonijas ordeņa pils nocietinājumu sistēmā, saglabājot pirmās priekšpils aizsardzības torņa fragmentus. Jaunā pils ar Lademahera torni pilsētas ainavā iekļāvās 19.gadsimta pirmajā pusē, kad Cēsis sāka veidoties par kūrorta un tūristu apskates vietu. Kopš 1988.gada Lademahera tornī plīvo Latvijas sarkanbalti sarkanais karogs, kas atgādina, ka Cēsis ir Latvijas karoga dzimtene. 

Rīgas ielas apbūve ir 18. un 19. gs. ielu apbūves paraugs. No viduslaikiem ir saglabājušās pilsētas vārtu paliekas (Raunas vārti) un tirgus laukuma vieta (Līvu laukums). Vērtīgākie nami ir Vecais rātsnams (Rīgas iela 7), Tirgotāja nams (Rīgas iela 16) un Harmonijas nams (Rīgas iela 24).